Negaidīti gaidītie gadījumi

Sveikas mīļās meitenes! Nolēmu padalīties izjūtās un pārdomās, esot 25.nedēļā un gaidot gaidīto bērniņu. 

Ir skaists ziemas rīts, kas spēji atgādina, ka tik ātri, kā iegūsti, vari arī zaudēt. Cik svarīgi ir izvērtēt katru dienu, kad esam mēs un mūsu tuvākie sveiki un veseli. Un tas, cik mums ir veicies.

Pirmais, kas mani it kā aplēja ar aukstu ūdeni, bija mana ārste. Es un mans vīrs bijām  un esam ļoti laimīgi. Beidzot. Izdevās! Tas, ka gaidam mazo, atklāju neilgi pēc kāzām, kas iezīmējās kā skaists turpinājums.

Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, vīra vecāki bija vnk stāvā sajūsmā. Viņi kļuva tik mīļi un gādīgi. Tomēr, reiz viņi ieminējās, ka tik ļoti vēlētos, lai gaidītais bērns ir dēls, dzimtas turpinātājs. Un to es it kā neviļus dzirdēju vairākas reizes, kamēr pati par dzimumu nedomāju daudz, kaut gaidīju noteikto USG, lai dzirdētu- "Jums būs dēliņš". Jutu, ka ietekmējos.

Kad pienāca šī diena, es ar nepacietību iegāju ārstes kabinetā, un gandrīz trīcēdama nevarēju vien sagaidīt, kad redzēšu un dzirdēšu šos vārdus. Es zināju, ka, patiesībā nav nozīmes, kas būs, tomēr manā galvā skanēja viens- "Dzimtas turpinātājs". 

Daktere sāka apskati, un es nepacietīgi jautāju, kas nu man gaidāms. Ārste klusi uzjautāja, ko es jūtot un ko es nojaušu. Un es pateicu, ka ceru, ka puika, jo tā un tā, kaut pašai, pa lielam, vienalga.

Daktere pacēla savu skatienu uz mani, ieskatījās man acīs un teica:" Man žēl to bērnu, kuru vecāki jau no sākta gala uzliek tam kādas prasības. Vai tas ir patiešām svarīgi?"

Un man kļuva kauns par sevi. Es biju tik ļoti sasapņojusies par skaistu sākumu kuplai ģimenei, pavisam aizmirstot par to, kas ir svarīgākais: "Vai bērniņam viss ir labi?" Es atcerējos savu māsu, kura mēģina tikt pie mazuļa piecus gadus, tomēr pat mākslīgās apaugļošanas procedūras vēl nav vainagojušās ar panākumiem. Viņa tik ļoti vēlas mazuli, ka gatava uz jebko. Un, guess what viņa atbildētu, ka es jautātu, kādu dzimumu viņa vēlētos... 

Ar šo stāstu es gribu teikt, ka šad tad ar mums notiek kādas lietas, kas liek mums sapurināties un apdomāt dzīvi un to, ka patiešām ir svarīgi. Kas ir lielākās dzīves vērtības? Reizēm mēs sasapņojamies un aizmirstam, cik svarīga ir veselība, mūsu mīļie un tie skaistie brīnumi, kas notiek ar mums.

Šodien es braucu atvadīties no vectēva, kurš jūtas tik slikti, ka visdrīzāk redzēšu viņu pēdējo reizi dzīvu. Es nepārdzīvoju un turos, jo nevēlos nodarīt ļaunumu bērniņam, ko nēsāju zem sirds. Es zinu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. 

Tagad šķiet muļķīgi tie brīži, kad dusmojos un psihoju sīkumu dēļ. Ir tik daudzas lietas, ka patiesībā ir "pupu mizas", kuru dēļ mēs pārdzīvojam, ceļam drāmu, pūšot problēmu ziloņa lielumā. M

ēs veidojam savu dzīvi un radam to, kas mums apkārt. Mēs veidojam savas sajūtas, savas krāsas. Vienu rītu mēs pamostamies īgni, citu rītu priecīgi, tomēr tikai mūsu rokās ir tas, kā mēs uztveram pasauli. 

Aicinu, mīļās meitenes, samīļot biežāk savus mīļos un, protams, neaizmirst mīlēt sevi pašu. Neaizmirstam savus radiņus, esam iecietīgas un pacietīgas.

Ak jā, - es gaidu meitiņu. Meitiņu, kuru es tik ļoti stipri jau mīlu. Viss būs labi. :-*