Dzemdību stāsts: Mūsu Amandiņas sagaidīšanas stāsts

Mūsu skaistais gaidību laiks ir pagājis un mūsu dzīvē ir ienācis otrs brīnumiņš-Amandiņa,skaista un smaidīga meitenīte,bet laiks padalīties atmiņās par pēdējām gaidību dienām un pašām dzemdībām.

Gaidot mazulīti pēdējās dienās kļuvām arvien aktīvāki,devāmies garās pastaigās pa meža takām,gar jūru un piemājas mežiem baudot dabu un svaigo gaisu.Domās katru dienu biju par dzemdībām,nu kad tad būs tā īstā diena,runājāmies ar mazulīti,lai dod mājienus,bet nekā.It kā tā sajūta ka nu katru brīdi tas notikums būs klāt,bet tomēr kaut kur kavējas.

29 Jūnija naktī piedzīvoju viltus sāpes,tas vien deva kādu cerību,ka nu tūlīņ tūliņ...tikai nedaudz jāpaciešas...

Pienāca 6 Jūlija vakars un mani ir pārņēmis neliels satraukums,bezmiegs un tāda interesanta sajūta,kuru nemaz nevar noraksturot...

Vīrs ar meitu jau iegrimuši dziļā miegā,bet mani sāk pārņemt interesantas sāpes,maigas un nesāpīgas,tādas kā velkošas,kas sarauj vēderu cietu kā akmeni,nodomāju ka nu atkal viltus,bet varbūt nē,jo ir taču laiks mazajai nākt pie mums...Pulkstens jau tuvojas 2:00 naktī,bezmiegs moka,bet brīnumainā kārtā iemiegu uz nepilnām 30 minūtēm...

Pieceļos no šausmīgām sāpēm,nobrīnījos ka biju iemigusi un skatos pulkstenī pēc cik ilga laika sāpes atkārtosies,pagāja piecas minūtes un sāpes atkārtojas, un tā pulkstens ir 2:40 pagaidu vēl kad uznāks pāris sāpes un celšu aukšā vīru...

Vīrs tiek piecelts,teicu viņam ka ir laiks,viņš uz mani neizpratnē paskatījās ar dziļu skatienu,aizver acis ciet un tad kā uztrūkdamies atkal vēršas pie manis,nopietni???

Tad nu abi ģērbjamies,paņemam dzemdību somas,visu saliekam mašīnā un dodamies prom,mana mamma paliek ar meitiņu,kas guļ ciešā mieziņā un pat nenojauš,ka pavisam drīz māsiņa būs mājās,pulkstens ir 3:10

Ceļš šķita tik garš un ilgs,pa ceļam sāpes samazinās līdz 4 minūtēm,vīrs lai remdētu miegu iebrauc benzīntankā,lai paņemtu kafiju,jo tomēr darbs ir priekšā-mums abiem jāpastrādā,lai mazā tiktu pie mums.Biju dusmīga un teicu ka es netaisos dzemdēt tik ilgi kā Nikolu.

Tad nu kafija iegādāta,braucam tālāk,šķita ka pienācis jau rīts,visapkārt tik gaiš,no mākoņu maliņas spraucas skaisti saules stari,pārelpoju katru sāpīti,kas ļoti palīdz un noņem sāpes.Pa ceļam biju klusa kā pelīte,esam tuvu Cēsīm un nu jau sāpju intervāls ir 3 minūtes,visas sāpes pārelpoju,ieķēros mašīnas sēdeklī un biju domās ar mazulīti...

Esam klāt,pulkstens ir tieši 4:10,dodamies uz uzņemšanas nodaļu un sakām,ka sākušās dzemdību sāpes,tūliņ jau tiekam uzņemti dzemdību nodaļā,kur mūs laipni sagaidīja un pat atcerējās no iepriekšējās grūtniecības.

Tieku apskatīta,kur vecmāte saka ka ir jau 7 cm atvērums,tiek pārdurti augļūdeņi-tie bija patiesi daudz,vecmāte pat nobrīnījās par to daudzumu,tālāk jau tiek klausīti bērniņa tonīši,bet pēc tam dodamies uz pirmsdzemdību istabiņu.

Ieķeroties vīra kaklā pārelpoju katru sāpi,kas ar katru brīdi paliek neizturamākas,jāsaka viņam lielu lielu PALDIES,jo viņu atbalsts bija tas,kas lika man justies drošākai,pārliecinātākai par sevi,ka mums viss izdosies,pulkstenis jau nāk 6:00 un eju pie vecmātes un saku,ka ir laiks spiest,tad nu ejam uz dzemdību zāli un sākam darboties.

Pirmajās 30 minūtēs mēģinam iztaisnot bērniņu,jo izrādās ka mazā ir iegriezusies ar pleciņiem šķībi,gluži kā pirmajās dzemdībās,un visbeidzot kad mazā ir taisni visam būtu jānāk ideāli,bet nekā,spiežot saprotam,ka mazā kaut kur ķeras,tā vien šķiet,ka kāds viņu tur aiz kājām un nelaiž vaļā...

Tā nu mēs strādājam nepilnu stundu,spiežam šādi un tādi,turoties pie vīra rokas spiedu to no visas sirds,kas man ļoti palīdzēja,vecmāte piepalīdz uzspiežot uz vēdera,bet nekā...

Veicot spēcīgu spiedienu mazulīša galviņa iznāk un viss,sāpes pāriet un vairs nenāk,tā šķita vesela mūžība,šī spiedošā sajūta,bet ir taču jāizspiež vēl pleciņi,tad nu pie nākamām sāpēm spiežu un ar iegriezuma palīdzību izpiežam mazulīti,manu sirdi pārņēma sirdi plosošas sajūtas:LAIME,ASARAS,AIZKUSTINĀJUMS u.tt. visas pasaules sajūtas,nevarēju vien sagaidīt,kad mazulīti uzliks man uz punča,bet kad tas notika es raudāju,raudāju kā maza meitene,es biju laimīgākais cilvēks tajā brīdī,kas izvērtās īstā laimes dienā.Samīļojāmies un sabučojāmies ar vecmāti,tāpat ar vīru un mazulīti,ES BIJU LAIMĪGA un esmu vēljoprojām.Mūsu maziņā bija klāt 4,04 kg smaga un 58 cm gara,mans vēders ieplaka kā pankūka,tā itkā nekā nebūtu bijis,esmu atkal atpakaļ vecajā formā.

Tā nu piedzīvojot īstu pārbaudījumu uz dzemdību galda,esam tikuši pie paša skaistākā,kas liek aizmirst par to kā mums gājis iepriekš.Dzemdības,kuras man jau bija otro reizi abas bija ļoti identiskas,tieši runājot par izpiešanas brīdi,bet sāpes kas pārņēma pirms izspiešanas man šķita pašas skaistākās un vieglākās,man bija ļoti viegli pārelpot sāpes un tās izdzīvot.

Nodzīvojām ģimenes palātiņā 3 dienas un ceturtajā tiekam palaisti mājās,šo trīs dienu laikā nācās piedzīvot arī asaras,kas saistīti ar mazulīša veselību,par vienu lietu esmu nomierināta,bet par vienu vēl esmu neziņā :( ceru kad viss būs kārtībā un mazulīte augs vesela un atraktīva meitenīte.

Lai jums visām jauka un skaista atlikušā vasara un lai jūsu mazulīšiem laba veselība.

Ar mīlestību,

Baiba.