19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Ir iestājies Septembris. Ārā aiz loga ir redzama manāma rosība, jo tiek atsāktas skolas gaitas manam jaunākajam brālim un māsai, kas nozīmē arī to, ka ar vēja spārniem tuvojas mana brālīša ierašanās. Mammai nu jau ir pilnas 39. nedēļas un man– 34, kas nozīmē, ka šis ir arī mūsu pēdējais kopīgo gaidību blogs. Mammai plānotā ķeizara datums jau ir noteikts, tāpēc turpmāk dalīšos ar jaunumiem kā mamma un meita audzina kopā bērniņus.
Kā jau pēdējam kopīgajam blogam pienākas vēlos to padarīt savādāku kā iepriekšējos un dalīties mūsu abu sajūtās atsevišķi. Tāpēc esam sagādājušas savus atsevišķos pārdomu stāstus.
Liene
Nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka būšu 4 bērnu mamma, bet dzīve prot mani pārsteigt ar patīkamiem pārsteigumiem un vēl patīkamāku, ka pēc mēneša sagaidīšu arī savu otro mazbērniņu.
Runājot nedaudz par šo grūtniecību- kopumā bija grūtāk nekā ar iepriekšējām 3. Domāju, ka šoreiz tas ir tāpēc, ka nēesmu vairāk tik jauna, dzīves pieredze dod daudz vairāk saprašanas par to, kas notiek un, kas notiks, tāpēc arī esmu vairāk uzmanīgāka un neļauju sev darīt tik daudz, cik piemēram jaunības dullumā, gaidot Sintiju, kad skrēju, lecu, darīju visu ko, līdz pat dzemdību dienai. Tāpat šajā grūtniecībā vairāk uzmanību pievēršu atpūtai. Un kāpēc gan ne, ja bērni jau lieli, paši var uz skolu aiziet un vēl mājas darbos piepalīdzēt, turklāt tik ilga atpūta no darba man sen nav bijusi. Tāpēc izbaudu katru dienu un īpaši, kad ir liels nogurums relaksējos vannā cik vien ilgi vēlos, jo tad varu būt domās tikai ar sevi. Parasti vakaros, kad dodos gulēt varu ļoti sajust, ka kāds mani mīl no iekšpuses, jo mazais aktīvists kļūst ļoti aktīvs. Arī apetīte šajā grūtniecībā, šķiet man ir vislielākā, bet par spīti tam, mana veselība ir ideālā stāvoklī, tāpēc arī neierobežoju sevi ar neko, ja gribas šokolādi, tad arī dabūšu viņu, tāpēc mājās jau par manu lielo apetīti visādi joki izskan. Visjautrākais un pozitīvākais šajā mazajā grūtniecības ceļojumā ir mana meita Sintija. Tas, ka varam dalīties it visā, kas ar mums notiek, kopā- ir fantastiski. Un arī mazajiem bērniem būs par ko pastāstīt, kad būs lielāki. Tāpat interesanti, ka Kristiāna onkulis būs divus gadus jaunāks par viņu pašu.
Lielajai dienai viss jau ir sagatavots- drēbītes samazgātas, izgludinātas, smuki saliktas plauktiņos, tāpat arī gultiņa salikta un saklāta gaida jau savu mazo iemītnieku. Šķiet viss apkārt jau liecina par tuvojošo datumu un arī mazie palīgi nespēj vairs mierā nosēdēt, jo vēlas turēt, apčubināt un auklēt mazo brālīti.
Sintija
Pēc Kristiāna dzimšanas nekad nedomāju, ka apstāšos pie viena bērniņa, bet nedomāju arī, ka tik drīz kļūšu par mammu arī otrajam. Bet tā kā es vienmēr esmu gribējusi būt jauna mamma, patiesībā priecājos par šo iespēju tieši tagad, kad man vēl ir daudz brīva laika un vēlme to pavadīt kopā ar bērniem. Ne velti strādāju bērnudārzā par auklīti, kur katra diena tiek pavadīta ar duci bērnu.
Šīs grūtniecības laikā varu noteikti piekrist tam, ka katra grūtniecība ir savādāka un nekas no tā ko piedzīvoju pirmajā, neatspoguļojas šajā. Viss ir pilnīgi un galīgi savādāk. Ja ar dēlu man šķita, ka būt stāvoklī ir ideāli, jo nekas no pazīmēm kā slikta dūša, garstāvokļa maiņas, man nebija, tad ar šo grūtniecību viss ir otrādi. Viss ko „neizbaudīju” pirmajā grūtniecībā, nu izbaudu pēc pilnas programmas šajā. Arī bailes par to kā tikšu galā ar visu šoreiz man nav, jo varu paļauties uz to, ka pirmajās nedēļās liels palīgs būs mans draugs un arī turpmāk viņš palīdzēs, vedot Kriksi uz dārziņu un piekopjot pāris mājas darbus. Vēl ļoti palīdz sevis motivācija ar domu, ka, lai arī Kristiānam būs 2.6 gadi, mēs visi kopīgi tiksim ar visu galā, turklāt mēs sievietes taču esam spējīgas uz itin visu un grūtākos brīžos es vienmēr varu smelties iedvesmu no jums māmiņām, šeit – Māmiņu klubā.
Līdz noteiktajam dzemdību datumam laiks ir vēl 1 mēnesis un 22 dienas, Kristiāns ir atstācis bērnudārza gaitas un es- atpūtu un laiku sev. Mana atpūta dalās divos veidos. Viens, kad es palutinu sevi mājās, tāpat kā mamma, ieejot vannā uz stundiņu un paliekot domās un sapņos ar sevi un pēc tam nedaudz paguļu, līdz jāceļas ātri visus darbus apdarīt. Un otrs veids kā es atpūšos ir brīži, kad man ir iespēja aizbraukt kaut kur kopā ar draudzeni un pastaigāt pa veikaliem vai vienkārši pa parku un aizmirst uz brīdi visus traukus, kas izlietnē gaida un veļas kaudzi, kas jāsaloka. Šie ir brīži, kad varu būt nedaudz es pati- jauna un bezrūpīga.
Gaidot mazos kopā ar mammu ir interesanti salīdzināt divu paaudžu grūtniecības, piemēram, kā to visu uztver mamma un es. Šeit jau divas atšķirības ir pamanāmas mazuļa lietiņu sagādāšanā. Mamma savu dzemdību somu un mazajam visu sagādāja jau ļoti laicīgi, kādus vismaz 3 mēnešus jau iepriekš, pirms noteiktā ķeizara datuma, savukārt es tik ļoti neiespringstu un daru to visu pamazām. Protams, lielākā daļa jau man ir, īpaši drebītes, bet daudz, kas vēl ir jāsagādā un tāpat zinu, ka bērnam, kur gulēt būs un, ko vilkt mugurā arī, kaut gulta vēl mums nav sagādāta. Tā teikt, uztveru visu ar vēsāku prātu.
Arī vārdiņš jau ir atceļojis pie mums. Ar vārdiņa izvēli meitiņai gāja grūtāk, jo ar Egilu nebijām vienādās domās, kā tad mazo princesi sauksim. Bet galu galā esam vienojušies par vārdiņa izvēli, kuru starp citu izdomāja topošais tētis.
Tā nu mums pagaidām abām iet. Esam abas jau gatavas sagaidīt mazo brāli un arī es noteikti būšu klāt ķeizargrieziena operācijā, lai atbalstītu mammu un palīdzētu ar mazo, kamēr mamma atgūsies pēc operācijas. Mūsu saikne pašlaik ir kļuvusi pavisam cieša un ceru, ka drīz tā kļūs vēl ciešāka. Arī raudzību dāvana jau tapusi, bet par to pastāstīšu nākošajā blogā.
Sintija un Liene
👍