Mans otro dzemdību stāsts

Gribējām bērnus ar mazu vecuma starpību, tad nu pavisam drīz pēc pirmās meitiņas ienākšanas mūsu ģimenē sākām domāt par otro bērniņu. Tā kā meitiņa piedzima liela (4.5 kg), biju plānojusi grūtniecības laikā stipri piedomāt pie savas ēdienkartes, neēst saldumus u.tml. Ha, protams, šāda apņemšanās tika izpildīta kādas 3 dienas un viss. Glikozes slodzes tests rādīja, ka viss ir kārtībā, bet sonogrāfija tik un tā solīja lielu bērnu.

Manas pirmās dzemdības bija ierosinātas pilnās 42 nedēļās. Un lai gan arī tās uzskatīju par veiksmīgām, ļoti gribējās, lai bērniņš tomēr pats izvēlas savu dzimšanas dienu. Lai gan nebija nekādu priekšvēstnešu, kad bija 41 nedēļa un 3 dienas, ap četriem no rīta pamodos ar nedaudz velkošu, iepriekš nebijušu sajūtu. Bet neko, domāju, ka varbūt beidzot sākušās tās viltus kontrakcijas. Pastaigāju pa māju, nedaudz atgūlos. Telefona aplikācijā atzīmēju sāpīšu starplaikus, kas bija pa 3-5 minūtēm. Tātad droši vien nav īstās (jo dzirdēts, ka īstās sākas ar lielākiem starplaikiem). Ap pieciem pamodās vīrs, pačukstu viņam, ka kaut kas notiek, bet, ka viņš var iet vēl pagulēt. Vīrs saka – nu kā gan viņš tagad varētu aizmigt. Tad nu abi dzīvojamies, runājamies. Sāpītes paliek nedaudz spēcīgākas, tad nu man prieks, ka viņš ir blakus. Ielienu dušā, tur ir dikti labi!

Mūsu pirmajai meitiņai ir 1 gads un 9 mēneši un viņas vecmāmiņa jau pāris nedēļas dežūrēja pie telefona, gaidot izsaukumu, kad tad viņai būs jābrauc mazmeita auklēt, kad mēs posīsimies uz dzemdību namu. Ar vīru runājam, cikos zvanīt vecmāmiņai. Lieki pārāk ātri modināt negribas, arī papildus cilvēkus mājās negribu. Man patīk, ka savā naktskreklā varu brīvi pārvietoties no guļamistabas uz dušu. Bet parunājos ar vīru un saprotu, ka vecmāmiņa jau neuzbāzīsies un būs neuzkrītoša, tad nu ap pussešiem viņai piezvanām un ap sešiem viņa jau ir klāt kopā ar vecopapu – viņas šoferīti. Es nolienu guļamistabā, vīrs vāra viņiem kafiju un brokastu putru.

Dzīvoju 15 minūšu gājienā no Dzemdību nama. Tuvu, nav jārēķina laiks sastrēgumiem u.tml. Bet negribas turp aizdoties pārāk ātri, jo zinu, ka līdz 12tiem apmeklētājus neielaiž un ja šis viss ir tikai sākums, man vairāk kā 5h būtu jāiztiek bez vīra, bet man dikti palīdz, ka viņš ir blakus, patur roku vai varu viņam kaklā pakarāties. Salīdzinot ar pirmajām dzemdībām sāpītes ir nesāpīgas (kādas man tad bija aptuveni līdz 4cm), tikai biežas. Pat pa 2 minūtēm. Bet tā kā katra otrā sāpīte ir nedaudz vājāka, pieņemu, ka “pareizais” starplaiks ir 4-5 minūtes. Sarunājam, ka tomēr aizbrauksim uz dzemdību namu, lai uzzinātu, kāda ir mūsu situācija un tad jau domāsim, ko darīt tālāk. Vīrs iekrauj mašīnā čemodānus un mani un vēl pats ieiet mājās uztaisīt maizītes līdzņemšanai. Un tad braucam. Pirms pagalma milzu bedrēm palūdzu viņu nobremzēt un pagaidīt, lai sāpīte pāriet. Atrodam vietiņu, kur noparkot mašīnu un ejam uz uzņemšanu, tagad sāpītes ir jau pa kādai pusotrai minūtei. Jautāju vīram, kāpēc tik bieži? Un saku, ka droši vien neizturēšu un man nebūs spēka visam, ņemšu epidurālo.

Uzņemšanā vecmāte mani apskata un paziņo, ka ir jau 9cm. Neticu. Domāju, ka kaut ko ne tā samērīja. Varbūt jauna praktikante. Jautā, vai uz dzemdību zāli braukšu ratiņkrēslā vai uz tās gultas. Tas gan man liekas pārspīlēti. Jau ratiņkrēslā es jūtos kā princese ar apkalpojošo svītu, liekas, pati būtu varējusi aiziet. Bet vecmāte bažīga, pat nelaiž mani vienu (ar vīru un sanitāri), bet brauc līdzi liftā līdz nodod vecmātei dzemdību zālē. Viņa arī apstiprina, ka viss notiek un “jālaiž tas bērniņš ārā”. Kā tik ātri? Neesmu tam gatava, biju gaidījusi, ka būs 1-2 cm un laika vēl daudz priekšā. Un kā ar atsāpināšanu? Un kā es bez tās bērnu izspiedīšu? (Pirmajās dzemdībās bija EA, tāpēc izspiešanā īpašas sāpes nejutu). Cik ļoti sāpēs, ja būs plīsumi? (Pirmajās dzemdībās bija tik daudz plīsumu, ka ne saskaitīt). Bet vecmāte saka, ka nekādai atsāpināšanai vairs laika nepietiek, pāris sāpītes un bērns piedzimšot (domāju: nu atkal nesaprot, ko runā, man taču sola LIELU bērnu, tie tik ātri nepiedzimst). Bet kad nāk sāpes, spiežu no sirds. Iedvesmo kādas vingrošanas mammas teiktais: tad tu zinu, kāds ir rezultāts, jāsaņemas, jāspiež un darbs jāizdara. Palīdz arī Stārķa ligzdas vingrošanā mācītais, kā jākoncentrē elpa spiešanas laikā. Pie pilna atvēruma noiet ūdeņi. Un tiešām – pāris sāpītes un mazais ir piedzimis. Grūti tam noticēt. Tik ātri un viegli. Esot viens neliels iekšējais plīsums, bet to nejūtu. Pie mums 7:15 ir ieradies Kārlis – 62 cm garš un 4770g smags brašulis. Kopumā dzemdības ilga tikai 3 stundas.

Vēl viena mācība man no šīs grūtniecības un dzemdībām ir tā, ka mēs paši maz ko varam ietekmēt. Man nedarbojās visi daudzie padomi, ko darīt, lai sāktos dzemdības. Beigās pat atmetu tam visam ar roku un paļāvos, ka viss ir Dieva ziņā. Ja Viņš gribēs, mazais pats pieteiksies, ja ne, būs ierosinātas dzemdības. Un tagad, kad viss ir pagājis, varu Debesu tētim pateikties par vieglo grūtniecību, vēl vieglākām dzemdībām un nebūt ne tik vieglo puisīti, kuram nesen apritēja jau mēnesīts un kurš iekaro mammas un visu radu sirsniņas dāvājot tiem savus pirmos smaidiņus.