Viss sākās 4.jūnija vakarā. Mierīgi gulēju gultā atpūtos, un te pēkšņi vēderā bija tāda sajūta, ka pārsprāga balons. Un tad sāka augļūdeņi tecēt. Es vīram saku ŪDEŅI, ŪDEŅI viņš nesaprašanā saka: " kādi ūdeņi? ".
Es viņam saku: " man nogāja ūdeņi. "
Vīrs piezvanija NMPD.
Tad krāvāju somas gaidiju ātros. Kad viņi atbrauca, teica: " esi gatava doties? " Es paņēmu somas un devos uz ātrās palīdzības auto. Pat nepaspēju vīram buču iedot uz atvadām. Aizveda mani uz slimnīcu, vēl ilgi reģistratūrā gaidiju kamēr reģistrē visus manus papīrus plus vēl man uztaisija covid testu. Viss kārtībā dodamies augšā uz nodaļu. Tad jau bija jāiet uz toņiem un apskatīties atvērums. Nokārtoju visus papīrus ar vecmāti vēl un tad pēc tam devos uz palātu pēc toņiem. Un tad sākās trakākais. Man sakās kontrakcijas. Es tur visādi pie palodzes un atvērta loga, nepalīdzēja. Pie gultas malas uz ceļiem, nepalīdzēja. Mēģināju gulēt, nepalīdzēja. Mēģināju pat uz poda sedēt, ari nepalīdzēja. Es tur tā mocījos, plus vēl man sākās vemšana no sāpēm. Nespēju pat kājas nostāvēt.
Pēc kāda laika atnāca māsiņa un teica, ejam uz toņiem. Aizveda mani uz dzemdību galda pārbaudīt atvērumu un tur arī mani atstāja.
Es tur mocījos, kontrakcijas bija ar maziem starplaikiem un loti sāpīgas. Plus vēl mans asinsspiediens bija virs normas. Ārsti pēc kāda laika izsauca anesteziologu. Nolēma, ka man dos atsāpināsanu. Man ievadija mugurā katetru caur kuru ievadija anestēziju, lai kontrakcijas būtu vieglāk pārvarēt un mazajam netrūkstu skābeklis. Tā visas nakts garumā man vislaik ievadija zāles līdz ko atkal atsakās sāpes. Tā es tur visu nakti mocījos uz tā galda. Nosvīdusi, neēdusi, nogurusi un ar galīgāko spēku izsīkumu plus vēl mani mocīja vemšana. Labi ka bija blakus māsiņa kas padeva vemjamtrauku un ūdeni.
Drausmīgas sāpes. Tā nakts pagāja, pienāca rīts un ieradās jauna vecmāte, kas mani ļoti mīļi saprata un mierīgi runāja. Ļoti rūpējās par mani, teica ja tev kaut kas sāp tad tu man saki, es ievadīšu zāles. Dzemdzību process virzijās uz priekšu un atvērums jau bija 8cm, bet ārsti nolēma veikt man ķeizargrieziena operāciju. Protams satraucos par to kas būs un kā būs. Aizveda mani uz operāciju zāli. Piesēja rokas pie krēsla. Ievadija zāles. Pārbaudija vai ir jūtība tajās vietās. Uzlika man skābekļa masku. Un tad es jutu ka man tika pārgriezsts vēders un brutāli atplēsts vaļā. Protams es to neredzēju, bet es jutu un man nesāpēja.
Pēc tam es aizmigu. Nākošreiz jau pamodos palātā kur mazais vēl nebija pie manis. Mazo atveda pēc 20min. Es pamodos un teicu sev: fjūū beidzot tas viss ir galā.
Pēc tam protams zvaniju vīram teicu, ka piedzimis un es tikko pēc operācijas. Es pamodos un nejutu kājas vēl sešas stundas. Piecelties nevarēju uzreiz, bet pēc 3h jau sēdēju un baroju mazo. Mani pārņēma tāda šoka sajūta, vai tas tiešām ir mans bērns un ka tiešām šāds cilvēciņš var izaugt manā vēderā. Es jutos atvieglota, ka viss trakākais ir galā. Smagā sajūta no vēdera. Tā vairs nebija un bija tik labi. Protams sāpēja rēta un mugura un vispār visas malas sāpēja.
Dzemdības kopā ilga 14,30 stundas. Ārprāc, bet tomēr tas bija to vērc lai laistu pasaulē mazo cilvēciņu kurš deviņus mēnešus dzīvoja zem manas sirsniņas. ? Paldies Tev Dievs, ka dāvāji man šo mazo dārgumiņu. Nespēju pie viņa pierast vēl, bet nu jau esam atraduši kopīgu valodu un saikne ir izveidojusies. Vai es gribētu vēl bērnus? Iespējams, ka jā un iespējams, ka nē.
Šis bija mans dzemdību stāsts.