Mans dzemdību stāsts – No viena centimetra līdz pilnam atvērumam 3 stundās

Mans dzemdību stāsts – No viena centimetra līdz pilnam atvērumam 3 stundās

29. Sep 11:04 Līva Rācene Līva Rācene

Esmu nolēmusi padalīties ar savu dzemdību stāstu, jo varbūt tas spēs iedrošināt un motivēt citas topošās mammas, kas nonākušas līdzīgā situācijā, kā es.

Jau no 15 gadu vecuma esmu augusi ar pārliecību, ka dabiskas dzemdības man nav iespējamas. Mana ģimenes ārste laukos pateica, ka „ar šādiem mīnusiem tu pati nekad nedzemdēsi”. Neatceros, kāpēc viņa man to teica, jo neesmu devusi iemeslu, bet varbūt viņai vienkārši likās, ka man tas ir jāzina. Man ir liela tuvredzība (mīnus 15) un laika gaitā redze ir tikai pasliktinājusies.

Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, mēs ar vīru bijām sajūsmā. Elifa ir ilgi gaidīts bērniņš, tāpēc vēl jo vairāk gribējām, lai viss notiktu pēc iespējas labāk gan man, gan bērniņam. Pēc sarunas ar ginekologu nospriedām, ka būs ķeizargrieziens, bet sīkāk par to nerunājām. Ārste teica, kad nāks tuvāk, tad par to runāsim. Vēlāk man bija arī jādodas pie acu ārsta, kur pēc pārbaudes izsniedz zīmi par nepieciešamību pēc ķeizargrieziena.

Tā kā manas acis ir problemātiskas, tad esmu bijusi jau pie vairākiem acu ārstiem un laika gaitā izvēlējusies savu dakteri Irinu Repinu. Vizītes beigas mani šokēja, jo dakterīte apgalvoja, ka varu dzemdēt pati. Man tas bija liels šoks. Lūdzu, lai viņa izraksta vismaz rekomendējošu slēdzienu par nepieciešamību pēc ķeizargrieziena. Izejot uz ielas, es raudāju. Zvanīju mammai un viņa mani mierināja, ka atradīsim citu ceļu. Kā zināms, ķeizargrieziens ir ļoti dārga operācija - ja tai nav nosūtījuma, tā maksā vairākus tūkstošus atkarībā no vietas izvēles. Kad atkal atgriezos pie savas ginekoloģes, viņa mani nomierināja, sakot, ka ar to pietiks, lai iegūtu bezmaksas ķeizargrieziena operāciju.

Neskatoties uz labajām ziņām, es jutos nomākta. Viss, kam iepriekš ticēju, bija apšaubāms. Es baidījos, ka esmu izvēlējusies nepareizo ceļu. Manī bija tik daudz šaubu, vai ķeizargrieziena operācija ir pareizā izvēle vai tomēr nē, ja jau ārsts saka, ka varu pati. Varbūt man jādzemdē dabīgi?

Biju pieteikusies uz apmācību ciklu Stārķa ligzdā „12 mēneši 12 stundās”. Turp devāmies abi ar vīru. Kad vecmāte uzdeva visiem jautājumu, kā esat ieplānojuši dzemdēt – stacionārā vai mājās, visas ģimenes pa apli atbildēja vienu vai otru, bet man atlika tikai mans stāsts par ķeizargriezienu. Bija sāpīgi dzirdēt, ka visiem ir jārēķinās ar B, C plānu, jo kaut kas var nesanākt tā, kā iepriekš domāts, piemēram, var gadīties neplānoti veikt operāciju. Es redzēju, ka neviena no topošajām mammām negrib tikt graizītas. Pamanīju arī sava vīra acīs to degsmi, kad viņš klausījās stāstu par mājdzemdībām. Vizuāli spēju sevi iztēloties mājdzemdībās, bet realitātē baidījos, vai esmu gana stipra, vai manas acis to izturēs.

Šī jaunā informācija man nemaz nepalīdzēja tikt galā ar šaubām, tās bija kļuvušas vēl lielākas. Es ļoti pārdzīvoju, ka šaubos un pārdzīvoju arī par to, ka pārdzīvoju, jo manī aug dzīvībiņa, bet es raudu. Un tad es sāku domāt par iespēju dzemdēt pašai. Mēģināju sevi pārliecināt par tādu variantu. Bija grūti, kad apkārt ir cilvēki, kuriem jau biju pastāstījusi par plānoto operāciju. No otras puses, atskatoties saprotu, ka tā pat bija labāk. Apkārtējo jautājumi palīdzēja man sevi izprast un gūt pārliecību par manu lēmumu. Es nolēmu dzemdēt pati.

Devos vēlreiz pie dakteres Repinas, lai pārliecinātos, ka situācija nav mainījusies, kā arī lai izraksta slēdzienu par to, ka nepastāv kontrindikācijas dabiskām dzemdībām. Šaubas gan vēl manī mita, tāpēc pierakstījos vēl pie citas dakteres, lai pārliecinātos par ārsta slēdzienu, jo, kā zināms, viena daktera teiktajam labāk neuzticēties. Arī otrs acu ārsts deva zaļo gaismu dabiskām dzemdībām. Tagad jutu, ka manī ir iestājies zināms miers. Skaidroju to ar pareizās izvēles izdarīšanu. Elifa noteikti gribēja pati piedzimt, nevis tikt izcelta no mana punča. Bet, lai cik mierīga es sev nešķistu, zināma trauksme par gaidāmo manī saglabājās.

Tuvojoties jūlijam, noskaņoju sevi dzemdībām. Biju ieplānojusi uz slimnīcu doties tikai ar 5 cm atvērumu un tad, kad ūdeņi būs nogājuši. Neesmu ārsts un arī mans vīrs nav ginekologs, lai pārbaudītu atvērumu, tāpēc domāju, ka pati spēšu saprast intuitīvi, kad ir pienācis brīdis braukt. Mēs dzīvojam Valdlaučos un ceļu mērojām līdz Jūrmalai. Tāda kārtīga pusstunda ceļā. Māsa iepriekš bija ieteikusi kontrakciju laikā atbrīvoties un domās vērt vaļā durvis un ļaut rozei atplaukt.

Noliktais 10.jūlijs jau bija garām. Mana ginekoloģe pēdējā tikšanās reizē bija izrakstījusi nosūtījumu uz sirdstoņiem, bet es tajā pat neieklausījos, jo biju pārliecināta, ka mazā piedzims laikā. Bijām pieteikuši jaundzimušā fotosesiju. Kad fotogrāfe ar mani sazinājās, lai noskaidrotu, vai bērniņš piedzimis, viņa teica, ka „ilgāk jau par 20. jūliju tev staigāt neļaus”. Meklēju internetā, ko tas nozīmē. Mana ārste neko nebija minējusi par ierosināšanu, tāpēc izlikos, ka uz mani tas neattiecas, lai gan zināms uztraukums par to manī sēdēja.

14.jūlijā braucām uz Jūrmalu pastaigāties pa Raga kāpas parku. Izlēmu, ka sirdstoņus nepārbaudīsim, jo manī bija pārliecība, ka viss ir labi. No otras puses it kā gribējās aizbraukt uz slimnīcu, lai redzētu, kur ir dzemdību nodaļa, kur likt mašīnu un tā tālāk, bet apslāpēju sevī šo vēlmi, jo baidījos, ka varētu veikt ierosināšanu. Visu dienu staigājām gar jūras krastu, biju nogurusi ne pa jokam, bet nejutu nekādus dzemdību priekšvēstnešus. Pagāja vēl dažas dienas. 16.jūlijā izlēmām aizbraukt līdz IKEA. Vēl pasmējos, ka varētu piedzimt tepat veikalā un IKEA onkuli ņemt par krusttēvu.

Vakarā ap pulksten 22:00 sajutu kaut ko. Nemācēju sev to izskaidrot un pat tagad nezinu, kā to aprakstīt. Sagatavoju vannu, kur devos atslābināties. Joka pēc paņēmu līdzi telefonu, lai piefiksētu laikus, kad jūtu sevī kaut ko interesantu. Man par brīnumu šī sajūta atkārtojās regulāri ik pēc 5 minūtēm. Pēc Māmiņu kluba kursiem atceros, ka tas jau ir brīdis, kad var doties uz slimnīcu. Pie sevis domāju, ka tas nav iespējams, jo nekādas viltus kontrakcijas es iepriekš nejutu un kur nu tā uzreiz ik pa 5 minūtēm. Plunčājos mierīgi tālāk, bet ap pusnakti uzzvanīju mammai, sakot, ka ir sācies. Zināju vien teikt, ka neko nezinu, kad un cik ilgi vēl, bet intuitīvi zināju, ka process ir sācies. Uzzvanījām arī Bulduru slimnīcai un kontaktpersona teica, lai dodos gulēt, lai mēģinu atpūsties.

Mēs ar vīru mēģinājām uzspēlēt Uno, jo no gulēšanas nekas nesanāca. Kā lai guļu tādā brīdī, kad kontrakcijas jau ir 1 minūti garas ik pa 2 minūtēm. Laiks skrēja ļoti ātri un ap plkst. 2:00 naktī zvanījām atkārtoti Jūrmalas slimnīcai. Kad man jautāja, kādas sāpes es jūtu, nemācēju to aprakstīt. Kā lai apraksta kontrakciju sāpes? Teicu, ka sāp mugura. Melots noteikti nebija, bet sāpes bija daudz izteiktākas, nekā es spēju raksturot. Darbiniece man teica, lai palieku mājās, bet es tik ļoti gribēju zināt, kas ar mani notiek, ka tomēr izlēmu braukt uz slimnīcu.

Mēs devāmies ceļā. Sēdēt mašīnas sēdeklī kontrakciju laikā noteikti nav tas ērtākais, tomēr vēl viena pusstunda bija palidojusi. Atceros, ka slimnīcā uz sirdstoņiem mani uzlika 2:30, atvērums bija tikai 1 cm. Sirdstoņu laikā varēja redzēt, kā nāk kontrakcija. Priecājos, ka vīrs bija blakus. Sirdstoņi bija labi un man teica, ka varu braukt mājās. Tā kā es jau biju iepriekš izlēmusi, ka sagaidīšu vismaz 5 cm atvērumu, man nebija grūti izlemt, lai gan pārvietoties vairs nebija tik viegli. Vēl pa ceļam uz mājām piestājām diennakts aptiekā, lai iegādātos nošpu, jo izskatījās, ka dakterīte man vēl tā īsti nenoticēja, ka sāpes būtu tik lielas. Tāpat arī es nezināju, vai šīs sāpes ir lielas vai būs vēl stiprākas. Zāles gan nelīdzēja.

Mājās bijām ap plkst. 3:30. Palūdzu vīram atkal sagatavot vannu. Šoreiz kāpu jau 3. reizi un tas nebija vieglākais solis. Kontrakcijas bija intensīvākas, stiprākas. Ja palaidu garām brīdi, kad vajadzēja atslābināties, tad sāpju laikā vairs atslābt nebija iespējams. Domās vēru vaļā savu plaukstošo rozi, kas vairāk līdzinājās ūdensrozei. Vēru vaļā arī durvis, it kā iedama cauri Rundāles pilij, kur var vērt vaļā durvis vienu pēc otras. Vēl tagad atceros sīkos ornamentus uz koka durvīm, kuras tika atvērtas vairākkārtīgi.

Slimnīcā mums teica braukt atpakaļ ap 7:00 no rīta. Pulkstenis rādīja 5:00 un es teicu vīram, ka mirstu. Sāpes bija nenormālas. Manā galvā doma par izkāpšanu no vannas pašai vispār nelikās kopā. Teicu, ka jāsauc ātrie, bet galvā zināju, ka tad vedīs uz Stradiņiem, nevis Bulduriem, kā gribēju, vismaz es tā domāju. Lai gan sāpes bija uz 10, kaut kādā man nezināmā veidā tomēr no vannas tikām ārā. Vīrs palīdzēja saģērbties, lēnā gliemeža gaitā devāmies uz mašīnu. Rīts bija slapjš, līņāja. Mans plāns īsti nestrādāja. Pirmkārt, nebija zināms atvērums, otrkārt, ūdeņi nebija nogājuši.

Ieradāmies slimnīcā, dzemdību nodaļā vēl mums teica, lai pasēžam uz dīvāniņa un pagaidām. Kā? Pagaidīt? Pirmo reizi dzīvē es biju slimnīcā un bļāvu: „Lūdzu, palīdziet man kāds!”. Tagad atceroties, liekas smieklīgi, bet tad man viss tā sāpēja, nebija pozas, kuru ieņemt, lai man būtu ērti.

Mani atkal uzlika uz tā pārbaužu galda, tas ir parasts ginekologa krēsls. Katrā ziņā ne tā ērtākā poza tādā brīdī. Pārbaudot atvērumu daktere teica, ka esmu labi pastrādājusi – 10 cm! Pārsteidzoši! Es biju šokā un laimīga. Saucu pēc vīra un paziņoju viņam, ka ir pilns atvērums. Lieki teikt, ka viņš arī bija pārsteigts, jo vēl pirms 3 stundām, kad devāmies prom no slimnīcas, atvērums bija tikai 1 cm. Traki bija brīdī, kad mani sāka iereģistrēt. Bija sajūta, ka viņa klabina ar vienu kreisās rokas pirkstu pa klaviatūru, bet labi, ka mans vīrs spēja atbildēt uz visiem viņas jautājumiem, jo mierīgi parunāt vairs nebija iespējams.

Ap 6:00 mēs bijām slimnīcā iereģistrējušies un tad mēs devāmies uz dzemdību zāli. Īsti vairs neatceramies, cik bija pulkstenis, zinu tikai to, ka mazā piedzima 6:45. Atceros, ka spiest vajadzēja dikti ātri. Man bija sajūta, ka man nedod laiku ievilkt elpu. Uz trešo elpu man pietrūka spēka. Dzirdēju, ka augļūdeņi man esot zaļi, sirdstoņi krītas. Man iedeva kaut kādu tabletīti. Prasīju, kas tas ir, bet skaidru atbildi uzreiz nemaz nesaņēmu. Droši vien zināja, ka oksitocīnu negribu lietot. Tabletīte bija jātur zem mēles, bet izstumšanas laikā man bija bail, ka aizrīšos, tāpēc ātri vien apēdu. Rezultātā oksitocīns īsti neiedarbojās.

Tagad saprotu, ka nebiju pieslēgusies izspiešanai tā, kā biju pieslēgusies atvēršanās periodam. Es ļoti labi spēju iztēloties plaukstam savu rozi, bet izstumjot manā galvā bija rasols. Kājas uz vienu pusi, rokas uz citu, elpa jāievelk un presīte jāspiež tajā kontrakciju kulminācijas brīdī. Grūti saprast, kurš ir tas īstais brīdis. Mums nedaudz palīdzēja ar vakuumu. Tagad saprotu, ka tas bija nepieciešams, paldies ārstiem. Bet, esot tur uz galda, domāju par sevi, nevis mazo. Labi, ka ir ārsti, kas pieņem lēmumu, nevis mamma, kas tur guļ un nespēj skaidri domāt.

Man vajadzēja šo dzemdību stāstu attīt vairākas reizes atpakaļ, lai izjustu lepnumu par sevi, nevis pārmestu sev, ka neizspiedu mazo bērniņu pati. Nebija jau arī nekāda maziņā, 55 cm gara un 3,840 kg smaga. Vīrs arī mani uzmundrināja, sakot, ka es biju lieliska. Vēl es ļoti daudz smaidīju atvēršanās periodā, iesaku to darīt. Varbūt kādai mammai var palīdzēt mana pieredze, bet ziniet, mums katrai būs savs unikālais dzemdību stāsts. Nav divu vienādu dzemdību, tāpat kā nav divu vienādu cilvēku.

mamma88 mamma88 08. Oct 23:27

Tiesam ar 10cm atverumu ir vel japaspej visas formalitates nokartot? Ja man taja bridi butu jasauc adrese un profesija,es laikam turpat uz vietas butu piedzemdejusi.
Bet paldies par dzemdibu stastu.