Mans dzemdību stāsts

Mans dzemdību stāsts

27. Feb 23:35 Kristīne Bekmane Kristīne Bekmane

Jau grūtniecības laikā biju dzirdējusi par viltus kontrakcijām, bet tā kā vēl bija gaidību laika sākums, neasociēju sevi ar tām. Līdz tās mani piemeklēja.

Bija svētdienas/pirmdienas nakts. Pamodos četros no rīta un sapratu, ka man sāp. Vai man ir sākušās dzemdības? Vai tas ka sāp, ir normāli? Biju dzirdējusi - ja dušā sāpes pāriet, tad tās ir viltus kontrakcijas. Klusām izlavījos no istabas, negribējās modināt vīru. Iegāju dušā. Pārgāja. Sapratu ka viltus. Ziniet, pirmais bērns, sajūtas jaunas, lai vai kā esi gatavojies, tomēr sajūtas nezināmas. Pēc dušas līdu atpakaļ gultā un mēģināju iemigt. Miegs bija plāns, modos agri un jutos kā pēc ballītes vecrīgā, kas ilgusi visu nakti. Jāpiezīmē, ka esmu no tiem miega micēm, kam miegs bijis visnotaļ svarīgs, man nepieciešamas pilnas 8 stundas, ne vairāk, ne mazāk, lai varētu labi justies dienas griezumā. Bet te, naktī modusies un vēl ar cauru miegu, nogurums dienas garumā garantēts.

Esmu staigātāja. Dienā varu noiet padsmit km. To darīju arī grūtniecības laikā. Arī pirmdien centos, bet jutos tik ļoti nogursi, sāpes te pēkšņi parādījās, te pazuda. Ejot pa ielu jutu ka nedaudz baidu garāmgājējus, jo ik pa laikam sastingu ar izmisuma pilnu skatienu pēkšņās sāpes sajusdama. Pirmdien bija arī mana peldēšanas diena. Peldēšanas trenerei izstāstīju par sāpēm, viņa ieteica nenoslogot sevi un veikt vingrinājumus mierīgi cik nu varu. Tā paskrēja visa diena. Vakarā vienīgā doma bija iet ātrāk gulēt un izgulēties.

Pirmdienas/otrdienas nakts. Tas pats. Atkal plkst.četros pamostos no sāpēm. Nu kas man ir! Es taču gribēju i z g u l ē t i e s!!! Svētdien termiņš. Viss notiek kā atkārtojumā - duša, caurais miegs un gara diena, kurā jūtos kā gliemezis. Nē, kā gliemezis, kam uzbraucis virsū smagais. Kur mans 8h miegs?!

Otrdienas/trešdienas nakts. Tas pats. Tik nogurums lielāks, arī dienas laikā. Un nekur nav miera, nav ērti ne šā, ne tā. Trešdien izlēmu izlaist baseinu, jo sāp un ir pārāk liels nogurums. 

Trešdienas/ceturdtienas nakts precīzi tāda pati kā iepriekšējās. 

Pienāk ceturtdiena. Rakstu savai ginekoloģei, kura strādā Valmierā, bet ceturtdienās ir arī vienā no Rīgas privātklīnikām. Rakstu un sūdzos par sāpēm. Viņa aicina atnākt paklausīties tonīšus. Aizeju, izrādās 1.5cm atvērums, ja jūtu ka jābrauc uz slimnīcu (nolēmām sagaidīt mūsu dēliņu Valmierā), saka lai braucam, bet viņa domā ka būs laikā, brīvdienās. Diena - kā pasaka. Saulaina, balta jo balta, sniedziņš piesalis pie kokiem, auksts, bet ļoti, ļoti skaists. Par spīti manam nogurumam un sāpēm, baudu skaistumu. Pienāk vakars un liekas ka nu viss. Es nevaru vairs izturēt. Esmu iztērējusi 2x boilera karsto ūdeni, gaidu kad sasils trešais sildījiens. Vīrs ļoti vēlu pārnāk, kā zinādams, ka jāpabeidz darbi pirms garākām brīvdienām. Sāpes ņemas spēkā un ierosinu braukt uz Valmieru. Sāpes mijas ar bailēm, ka varam nepaspēt (ak, es naivā). Manas pirmās dzemdības, lai vai cik daudz biju lasījusi, dzirdējusi, jaunas sajūtas ir jaunas un es nezinu ko gaidīt, kā tas viss sāksies. Nav jau balle, uz kuru atnāk ielūgums un tu zini, ka tad un tad, plkst. tikos un tikos jāierodas. Bet te - dzimšanas diena, kura ir atkarīga lielā mērā no manis. Kā tieši tas viss sāksies?

Slimnīcā esam divos naktī. Mūs laipni sagaida, papīru kārtošanas, ieved dzemdību zālē. Pārbauda atvērumu, tie paši 1.5, knapi 2cm. (Man likās ka nu būs kādi 4cm, vismaz!) Viss apstājas. Apstājas līdz rītam. Man ir ļoti liels nogurums. Nogurums, kas vijas ar neziņu par to, kā viss sāksies, nu kāds būs tas mūsu stāsts? Neesmu normāli gulējusi četras dienas.

Nomainās personāls un cauri durvīm dzirdu manas dakteres balsi. Tāds kā prieks un atvieglojums pārņem, dzirdot pazīstamu balsi. Atkal pārbauda atvērumu, kas šķiet nebija atvēries vairāk. Nolemjam par labu visa paātrināšanai, stimulācijai. Pēc brītiņa sāk parādīties pirmās sāpes. Atceros kā nodomāju: "tik vien? Šo es varu pilnīgi noteikti izturēt!" Nu es saprotu, ka šis ir tas saucamais sākums. Tagad viss sākas pa īstam.

Mums atnesa dažādas palīglietas, kas varētu palīdzēt visā procesā. Un man iepatīkas koka "podiņš". Īstenībā es pat nenojautu, ka uz tā podiņa pavadīšu gandrīz visu savu dzemdību laiku :) Sāpes sāk parādīties aizvien stiprākas. Arī atvērums sāk palikt lielāks. Visērtākā un labākā vieta ir podiņš, no kura labprāt būtu nekāpusi nost, bet tonīši... Taisni nogulēt ir grūti, sāpes paliek izteiktākas. Vienīgais veids, kā var pārciest tonīšu pārbaudi ir kāju "airēšana" pa gaisu, ko vīrs arī cītīgi dara, airē un kustina man kājas. Īstenībā vīrs man ir blakus kā profesionāla, sertificēta dūla. Viņš ir vienmēr bijis mans patvērums, mana klints, īpaši grūtos brīžos. Sāpes aug augumā,palīdz fiziskais kontakts, ieķeršanās vīra stiprajās rokās, ļauj man visu to pārvarēt. Pienāk brīdis, kad ūdeņi nenoiet. Jāpārdur. Tas tiek darīts un šķiet viss paātrinās. Kad nu liekas ka es to vairs nespēju izturēt, sāpes ir tik lielas, ka liekas es vienkārši no tām nomiršu, spēju vien izdvest "es gribu mājās..."Mājās, manā miera patvērumā, it kā no sāpēm tur es spēšu paslēpties. Ir 9 centimetru atvērums. Un sāpes ir kļuvušas tik stipras, ka tās sāk pāraugt tādās kā neizprotamās spiešanas sajūtās. Ir laiks kāpt uz galda, dzirdu aicinājumu no vecmātes puses. Uz galda? Ak jā! Ir sākusies dzemdību otrā daļa.

Izstumšana. Pirms dzemdībām man likās, dziedu korī, elpa tomēr trenēta, izstumt man būs tīrais nieks. Bet nekā. Man tas prasīja stundu. Viegli nebija. Nespēju īsti salikt visas darbības pareizā secībā. Sajūta kā sporta stundā, bumbiņmešanā, kur ir jāsaliek pareizs atspēriensolis un roku koordinācija kopā ar metienu. Reize pēc reizes un es jutu ka man patiešām, patiešām nav spēka. Man apkārt bija četi cilvēki, divas vecmātes, praktikante un mans mīļais vīrs. Esmu ļoti laimīga par šo pieredzi, jo katrs cilvēks veica kādu darbiņu, lai izstumšana tomēr notiktu veiksmīgi un mierpilni. Jā, mierpilni, brīnos ka tā rakstu, jo tajā brīdī gan tā nešķita. Pēc stundu gara dabiņa, ievelkot vēl pēdējo elpu un stumjot to lejā cik nu man vien spēka bija, pārņēma tāds fizisks vieglums. Smagums, kas mijas ar ārkārtīgi lielu vieglumu. Es izstūmu bērniņu. Milzīga eiforijas sajūta pēc aptuveni 15 stundu fiziska darba.

Gribu teikt milzīgu paldies Valmieras slimnīcas dzemdību nodaļai. Mana pirmā dzemdību pieredze, bet atceros to tikai ar tām siltākajām sajūtām. Jutos drošībā pilnīgi visu laiku. 

Un ko tagad, zvērināta 8h miegamice? Lasa miegu cik vien var, priecājas arī par mazmiega naktīm, jo kas var būt labāks, kā redzēt ik rītu savu bērnu veselu, smaidīgu un laimīgu?!

*Gari gan. :)

Kristīne.