Mans dzemdību stāsts

Gaidot pirmo mazuli biju salasījusies dažādu info par dzemdībām - procesu un par to, ka tas prasa ļoti ilgu laiku. Manā gadījumā tā nenotika, apmēram 4 stundu laikā no sāpju sākšanās, ūdeņu noiešanas mazais bija klāt. Mūsu pirmais dēliņš 57cm garš un 4422g smags. 

Pēc astoņu gadu pārtraukuma uzzinājām, ka gaidām otru mazuli.
Satraukums liels kā būs. Kā jau zināms, tad otras dzemdības parasti ir ātrākas. A man jau pirmās bija salīdzinoši ātras, bet tad nesatraucos, jo biju slimnīcā, kad process sākās.
Tagad domāju kā būs, kad jādodas uz slimnīcu utt.
Tā nu gaidījām savu Ziemassvētku brīnumu, bet svētki pagāja un mazais vēl puncī.
Tā 27.decembra rītā ap 8:30 nolēmu iet nedaudz atpūsties - pačučēt. Jo, kā jau zinām, tad pa nakti pagulēt īsti nesanāk, jo puncis traucē un iekšējs satraukums par to, ka kuru katru dienu-brīdi mazais būs klāt.
Tā nu ielīdu gultā. Iesāpējās nedaudz mugurā. Nodomāju tas noteikti no tā, ka neesmu pietiekami atpūtusies. Pēc 5min atkal iesāpas mugurā. Saprotu--nekāda pačučēšana nesanāks, process ir sācies. Sāpes ir regulāras, bet nu salīdzinoši ar pirmajām dzemdībām- vājas, man vismaz tā liekas. Saku vīram laikam jāsauc ātrie, bet nepiezvanam. Nolemjam, ka iesim ar kājām(dzīvojam netālu no dzn, bet tajā dienā, likās, ka tālu. Ieraugam trolejbusu, iekāpjam ~9:30 bija pabraucām vienu pieturu, izkāpjam. Diezgan grūti paiet, jo sāpes ir biežas. Tā nu esam uzņemšanā 9:47(tā pēcāk skatoties papīros, rakstīts). Vīrs kaut kur aiziet, laikam nodot virsdrēbes.
Man uzdod jautājumus uz kuriem grūti atbildēt, jo sāpes ir intensīvas un stiprākas. Pat uz jautājumu- kur vīrs strādā nevarēju atbildēt ??? bet atceros, ka tā bija.
Paskatās atvērumu ??? 10 cm ??? es šokā, personāls arī un plusā vēl tam, ka esmu nākusi ar kājām. 
Bet ūdeņi vēl nebija nogājuši un šis apvalks noturēja vēl mazo puncī, laikam.

Tā nu ved ar liftu mani uz 7.(laikam) stāvu. Un abas sievietes tik sarunājas vai cimdi gatavībā, jo varot gadīties tā, ka jāpieņem mazais liftā.
Bet nē, mazais tomēr vēl paciešas.
Esam dzemdību zālē-pareizāk jaukā istabiņā. Kaut kā tiku uz galda. Vecmāte apskatoties-pārplēsa vai pārdūra ūdeņus, bet tas notika tik dabīgi un nesāpīgi. Iespējams pat, ka tas notika pats no sevis. Īsti pat nezinu. Jauka vecmāte, kura parunājas ar mani starp konrakcijām 

(pirmajās dzemdībās vēl parunāt starp konrakcijām nespēju, jo sāpes bija spēcīgākās un viss tas process nesaprotams)

un ar pāris spiedieniem mans 4020g smagais un 55 cm garais dēliņš--Emīls plkst. 10:15 ir ieraudzījis māmiņu un tēti ☺️

Gaidīju, ka arī placenta vēl būs jāpiedzemdē, jo pirmajās dzemdībās tas bija jādara. Bet šoreiz placenta kkā bez piepūles iznāca pati. Personāls tik noteica lieliem cilvēciņiem arī lielas mājas - tas laikam par placentu, kura laikam bija diezgan liela.

Uzlika mazo uz krūtīm... Tik dievišķi skaista sajūta ???ko neaprakstīt vārdiem ☺️ (ar pirmo mazuli neko tādu nesajutu, jo laikam sakarā ar visu straujo procesu un pirmajām dzemdībām, biju diezgan nomocījies. Un arī tik skaidri neatceros kā uzlika un visu pārējo ).

Bet šoreiz likās, ka varētu ņemt mazo un doties mājās ☺️

Nesagaidījām Ziemassvētku brīnumu, bet sagaidījām jaukāko, manas vārda dienas dāvanu - mūsu mazo ķiparu ???
Lai visām māmiņām jauks un mierīgs gaidīšanas laiks ☺️☺️☺️
Un skaista satikšanās ar saviem mazulīšiem ???