Mans dzemdību stāsts

Olivers guļ diendusiņu. Es sēžu dīvāniņā, lasu žurnālā rakstu par dzemdībām un man atmiņā atausa manas dzemdības. Cik pārsteidzošs ir sievietes ķermenis - drīzāk smadzenes, nenoliegšu, ka man nedaudz bija jāpadomā, lai pilnībā atcerētos tās dienas notikumu secību. Visticamāk tas ir dēļ ārprātā augstā adrenalīna un emociju gūzmas, ko tajās dažās stundās es izjutu. Iepriekš nebiju publiski dalījusies ar savu dzemdību stāstu, bet tieši šodien ir tā sajūta, ka gribu padalīties. 

Atgriežamies vairāk kā gadu atpakaļ, 15.aprīlī. Šajā dienā punčukam bija precīzi 38 nedēļas. Pulkstens 14:00 mums bija sarunāts RDzN pirmo reizi paklausīties mazulītim sirds tonīšus, novērtēt dzemdes aktivitāti, jeb veikt kardiotokogrāfiju. 

Šķiet, ka diezgan ilgi tika veikts šis ieraksts. Vecmāte, kura veica šo ierakstu, vairākas reizes man uzdeva jautājumu - kā es jūtos? Vai viss ir labi, nekas nesāp? 

Bet es jutos parasti, vēderu ik pa laikam nedaudz vilka, palika cietāks, bet tas nebija nekas īpašs, jo tieši šādas bija arī sajūtas tajos brīžos, kad mazulis kustējās, tāpēc nepievērsu tam īpašu uzmanību. Sāpēt jau nekas nesāpēja. ( Kā visur rakstīts un visi teica - dzemdību sāpes ar citām sāpēm nesajauksi!)

Ierakstu pabeidzām, vecmāte manu lapu parādīja tās dienas ārstei, arī viņa man uzdeva visus tos pašus jautājumus. Jau vēlreiz atbildējusi, ka man viss ir kārtībā, grasījāmies doties projām. Līdz vecmāte teica, lai sazvanām savu vecmāti (kas pieņems dzemdības) un parādam šo lapu viņai. Mums paveicās, ka tieši tajā dienā viņa dežurēja. Satikāmies, parādījām lapu, atkal tie paši jautājumi. Viņa stāvēja, skatījās uz mani un teica, ka ierakstā izskatās, ka man jau ir regulāras kontrakcijas, kā tā var būt, ka es neko īpašu nejūtu?! Sacīja, ka viņai neesot mierīga sirds, negribot šādi mani laist mājās. Viņa sameklēja dakteri un lika man “sēsties uz galda”, lai pārbaudītu vai nav jau atvērums. Pēc brīža daktere piecēlās un teica - Nu ko šodien dzemdēsim! Tur jau ir 4-5cm atvērums! Lieki teikt, ka uzreiz visam ķermenim cauri izgāja tirpas un nemanāmi piezagās satraukums!

Tā kā man īpašu sāpju nebija un kopumā jutos labi, viņas atļāva man kopā ar vīru braukt uz mājām pēc mantām! (Tieši pirms braucām uz tonīšiem Kristaps vēl smējās, varbūt ņemam koferi uzreiz līdzi?!) Atbraucām uz Jūrmalu, lēnu garu salikām pēdējas lietas, kas nebija ieliktas somā, piekārtojām māju un devāmies atpakaļ uz Rīgu. 

Pulkstens 18:00 iestājāmies RDzN. Pārģērbšanās, kaudze jautājumu, neliels apjukums un te nu es stāvēju septītajā stāvā, dzemdību palātā pie loga un centos sagremot, kas tuvākajās stundās notiks. 

19:00 tika pārdurti augļūdeņi un precīzi 22:00 mēs sagaidījām savu mūža mīlestību, 3020 gramus smagu un 50 cm garu! Kas notika no 19:00-22:00?! Šķiet, ka kaut kas līdzīgs ellei! Tas protams bija nežēlīgi sāpīgi un grūti! Bet tas jau ir aizmirsts! Mans prāts un ķermenis ir parūpējies par to, lai es atcerētos tikai to skaistāko. Man bija salīdzinoši vieglas dzemdības, bez sarežģījumiem, tāpēc nav palikušas tādas rūgtas atmiņas, rētas. Tieši pretēji, man ir ļoti labas atmiņas no tām pāris dzemdību zālē pavadītajām stundām. Ja man tagad jautātu vai esmu gatava atkal dzemdēt?! Jā! Bez domāšanas! Zinu, ka citiem ir krietni skaudrāki dzemdību stāsti, kuros nav bijis viegli. Bet domāju, ka jebkurš stāsts padara mūs stiprākas un nesalaužamākas! No savām dzemdībām es ļoti daudz ko mācījos un sapratu ko darīju nepareizi. Ļoti liela loma ir pareizai elpošanai. Ja pat ne viss lielākā! Un protams spiešanai! 

Es ļoti lepojos ar savu vīru, kurš bija ar mani visā šajā procesā un ļoti atbalstīja. Tagad un arī toreiz likās - bez viņa es nevarētu! 

Manuprāt viss viss skaistākais brīdis, kādu esmu piedzīvojusi savā dzīvē ir tas brīdis, kad Tev pirmo reizi uzliek mazulīti uz krūtīm! Tā sajūta nav izstāstāma un aprakstāma! Novēlu visām sievietēm kaut reizi dzīvē piedzīvot šo brīdi! Izbaudīt to! No sirds! ❤️