Personīgā pieredze: Mans dzemdību stāsts

Mans dzemdību datums bija pēc ārsta un USG noteikts kā 21.decembris. Biju pārliecināta, ka meitiņa pieteiksies ātrāk. Ļoti gribēju, lai svētkus sagaidītu jau kopā. Taču viņai bija citi plāni. Pagāja ziemassvētki, pienāca jau 29.decembris, un taisījos braukt pie savas vecmātes uz pārbaudi. 

Ierados, paklausijas toņus, apskatīja mani, izčamdīja mani tā pamatīgi, sakot, ka būs sāpes un iespejams jau šodien atgriezīšos slimnīcā un dzemdēšu, ja nē, tad lai atgriežos 31.decembrī, skatīsies atkal, ja nē-stimulēs dzemdības.

Visa diena pagāja tiešām sāpīgi, jau cerēju ka nu būs, bet nekā. Tā arī pienāca 31.dec. un devos atkal vizītē pie dakteres. Skatās un saka ka ir atvērums 2cm bet tālāk nekas nenotiek. Nolēma ka man 2.janvārī jāstājas slimnīcā uz dzemdību indukciju. Atkal mani pārbauda tā lai rastos sāpe, iesaka lai iedzeru glāzi laba vīna un nosvinu jauno gadu.

Nekāda prieka lielā svinēt nebija, bet darīju kā vecmāte ieteica. Arī sāpes bija, bet nepievērsu lielu uzmanību jo domāju ka atkal nekas nebūs. 

Pasvinejam nedaudz jauno gadu un ātri vien aizgajam gulēt. Taču 5:30 pamodos no sāpēm. Sāpes parādījās samērā bieži, sākuma nesapratu kas tās par sāpēm, kāpēc man sāp vēders un uz sāpēm grūtāk elpot!? Nolēmu uzņemt laiku, cik min.ir starpā. Sanāca ka ik 7min. Bija sāpe. Tā novilku līdz 8:00 līdz pamodās mans dārgais, teicu, ka vajadzētu aizbraukt uz slimnīcu, lai skatās kas notiek. Prātīgi sataisijamies, un  ap 11:00 devāmies ceļā.

Ierodoties slimnīcā klausījās toņus un tas aparāts uzradija ka ir kontrakcijas. Beeeidzot!! Biju sajūsmā jo beidzot bērniņš ierodas pie mums un bez indukcijas palīdzības. Bet mūs palaida mājās uz trīs stundām. Tā vairākas reizes mus palaida, jo nebija vēl jēga palikt slimnīcā. 

Beigās slimnīcā stājos 23:00, mans vīrietis bija nolēmis piedalīties dzemdībās. Viss labi, bet galviņa negrib slidet uz leju, tāpēc pardura priekšējos ūdeņus. Tad sākās tāda sāpe, ka likās pa sienām sākšu staigāt. Mūs aizveda uz dzemdību zāli, tur nokritu pie zemes un tupēju. Tad iedeva man to lielo maisu kas ar kaut ko pildīts. Tā nu uz tā atspiedos, dupsis gaisā ar lielo pamperu un kaucu savam mīļotajam ka nespēju tās sāpes izturēt. Sāka rasties vēlme spiest, tad nu šis skrēja pie dakteres un saka ka gribu spiest. Abi atnāk, viņa tik pozitīva, saka ka tas labi, bet lai nespiežu vēl. Iedeva tableti stimulacijai. Pēc tās vispār nomirt gribeju :D nezināju vairs kā stāvēt vai tupēt, jo sāpes likās ka ir tik bieži ka nespēju izelpot vienu kad sākusies jau otrā. Beigās apgulos uz tās gultas, drīkstēju itkā spiest, tad atkal nevarēju, bet es nevarēju vairs sevi kontrolēt un tikai spiedu. Tam visam klāt man sāka palikt slikti, man vēl iedeva atkal stimulacijas tableti. Man jau spēki sāka trūkt, nezināju kur likties. Jutu ka sāku iemigt, tad nu lika kāpt uz krēsla un spiest. Tas bij laimes mirklis kad pateica ka nu  var! Tad nu spiedu, spiedu bet spēki zūd un slēdzos ārā. Vecmāte lai motivētu mani spiest, paņēma spoguli, turēja pretī laai redzu bērniņa galvu. Tad nu gan spēks radās, spiedu un jutu tik mežonīgu dedzināšanu kājstarpē. Un tad viens mirklis un plaukš-ūdeņi izšļācās un meitiņa ieradās pasaulē 2.janvārī 3:01. :)

Biju tik laimiga, ne sāpes jutu, ne spēka izsīkumu. Mazā svēra 4140gr un bija 53cm gara. :)

Dzemdību laikā nebļāvu uz meitiņas tēvu, bet teicu, lai aizveras, jo kaitināja ka runā blakus. Bet daktere teica lai viņš manī neklausās un dara kas darāms. Toties pēc tam sapratu ka viņš man sniedza lielu atbalstu, jo turēja mani, padeva ūdeni, palīdzēja kad slikti palika, lika pareizi elpot un uzmundrināja sakot ka es to spēju un vairs nav ilgi. Nenožēloju ka piekritu ģimenes dzemdībām. :)

Dzemdēju Jelgavas slimnīcā un varu teikt pašu labāko. Lai arī netikām uz ģimenes palātu un vienvietigo, mani ielika vienu palātā kur jābūt diviem cilvēkiem, taču visas dienas biju tur tikaii es un mana mīlule :) palātas jaukas un personāls atsaucīgs.

Pat tagad rakstot, pārņem tā sajūsma par to dienu, par visu kas un kā notika, jo beidzot kļuvu par mammu skaistai meitiņai peciņai. :)