Mana gaidību laika pārdomas jeb - Čau mamma!

Plānotais bērniņš

Mūsu pirmais un pagaidām vienīgais bērniņš noteikti bija plānots un ļoti gaidīts. Doma par bērniņu nāca diezgan ātri un lielā vienprātībā – vienkārši izdomājām, ka vajag un viss. Negribējām gaidīt kaut kādu tur „ideālo brīdi” vai „sakārtoto dzīvi”... man jau liekas, ka tāda ideālā brīža, kad visa dzīve būs pilnībā sakārtota (karjera izveidota, nauda sapelnīta, māja iekārtota, pasaule apceļota utt.), nemaz nav. Tad jau nemaz nebūtu interesanti dzīvot!

Bērniņš pieteicās ļoti ātri. Kad kavējās mēnešreizes (kas parasti bija ļoti regulāras) uzreiz jutu – jā, ir! Jābūt! Skrēju uz aptieku pēc testa – pirmo reizi otra strīpiņa iekrāsojās ļoti blāva, taču pēc pāris dienām jau veicu testu atkārtoti – koši uzrādīja 2 strīpiņas... Un tā sākās mans gaidību laiks! Ja pareizi atceros, tad pirmo reizi pie dakteres devos, kad bērniņam bija tikai aptuveni 6 nedēļas. Tas bija pats pavasara sākums - viss apkārt modās no ziemas miega un biju ļoti pacilātā garastāvoklī! Kā jau pavasarī! :)

Paziņojums vecākiem

Par gaidāmo bērniņu vecākiem paziņojām tieši Lieldienās. Pirms tam biju tā satraukusies, ka pirmais runāt sadūšojās vīrs. Atceros, ka manai mammai pat asaras bira, bet tētis gan sēdēja pavisam samulsis. Laikam jau bija negaidīts pārsteigums! :)

Pirmā ultrasonogrāfija

Pēc pirmās sonogrāfijas manas emocijas bija tik sakāpinātas, ka gribēju to visu pierakstīt... Citēju (2012.gada 24.maijs):

Čau, Mamma!

Vakar beidzot pēc ilgas gaidīšanas bija pienākusi tā diena, kad devos uz savu pirmo ultrasonogrāfiju. Uztraukums bija ļoti liels, jo šī taču būs pirmā reize, kad redzēšu savu mazulīti un galvenais – uzzināšu, vai ar viņu viss kārtībā.

Dakteres kabinetā viss noritēja ļoti ātri, izrunājām analīžu rezultātus un pēc mirkļa jau gulēju uz gultas ar želeju uz vēdera. Daktere pagrieza datora ekrānu manā virzienā un pēc mirkļa ar ultrasonogrāfijas aparātiņu ja sāka braukāt pa manu vēderu. Tā kā šis būs mans pirmais bērniņš, man nebija ne mazākās nojausmas, ko tādā ultrasonogrāfijā var redzēt, cik tur kaut kas ir saprotams utt. Taču tad es viņu ieraudzīju – savu mazulīti!

Tā nu viņš tur gulēja ar galviņu uz leju un sakrustotām mazajām kājelēm gaisā. Un viņa mazā ķermenīša un sejiņas aprises varēja saskatīt tik precīzi... te rociņas, te kājiņas, te pukst sirsniņa, te actiņas, tur deguntiņš, redz kur – mutīte. To viņš pat pamanījās pāris reizes pavirināt, it kā gribēdams man kaut ko pasacīt!

Sākumā domāju, ka viņš tur gulēs pavisam mierīgi un nekustīgi, bet biju pārsteigta, cik viņš tur ir kustīgs un lustīgs! Un pēc kāda mirkļa jau notika acīm neticamais, kas pavisam nemanot lika pār manu vaigu noritēt mazai asariņai! Bērniņš man pamāja ar savu mazo rociņu, pilnībā izstiepdams visus savus piecus mazos pirkstiņus. Daktere smaidīdama noteica: Čau, Mamma!

Biju patīkami pārsteigta, cik precīzi visus orgānus un mazo skeletiņu parāda vaginālā ultrasonogrāfija, ko daktere vēlējās veikt pēc aparātiņa braukāšanas pa vēderu. Skaidri varēja redzēt arī nabassaiti, kas mani savieno ar bērniņu.

Un jā, izpētījām un paklausījāmies arī mazulīša sirsniņu, kas sitās tik strauji... un tai pat bija attīstījušies visi četri sirds kambarīši.

Beigās daktere noteica, ka ultrasonogrāfija mums bija ļoti veiksmīga, jo redzējām visu to, kas bija jāredz. Mazulītis bija ļoti omulīgs un labprāt mums pozēja.

Gaidību laiks

Šodien, pēc vairāk kā trim gadiem, savu gaidību laiku atceros tikai ar pozitīvām atmiņām... taču tobrīd tik rožaini viss nelikās. Grūtniecības laikā nācās cīnīties gan ar toksikozi (man paveicās, jo toksikoze nebija smaga un līdz vemšanai ne reizi nenonācu, taču nelabums bija nepārtraukti un tā tas turpinājās līdz 3 mēneša beigām). No tā biju ļoti nogurusi... taču, kad tā beidzās, biju tik laimīga un tad laikam tā pa īstam arī sāku savu grūtniecību izbaudīt. Paspējām pat ar mazo punča iemītnieku gan tepat pa Latviju, gan pat pa Vāciju paceļot!

Ļoti novērojama bija kāre uz konkrētiem pārtikas produktiem... atceros, ka kādu vakaru lūdzu vīram atvest kāpostu tīteņus (nezinu, no kurienes tāda doma, jo tādus ēdu ļoti reti un pati vispār negatavoju)... tīteņi veikalā nebija, biju tā nobēdājusies, ka nedabūju kāroto! Tagad smiekli nāk pašai par sevi :)

Pamanāmais puncītis

Puncis auga, laiks gāja uz priekšu mēnesi pēc mēneša... Man pašai šķita, ka puncis nemaz tik ātri neaug, taču liels bija mans pārsteigums, kad visi kolēģi to jau salīdzinoši ātri pamanīja. Laikam no malas tas viss izskatās savādāk?! :)

Tad jau pamazāk sāka parādīties nākamās nebūšanas – muguras sāpes, elpas trūkums, kāju tūska... taču labi, ka nebija nekādu nopietnāku problēmu un ar visu iemācījos sadzīvot, jo tas taču ir pārejoši. Ļoti palīdzēja arī vīrs... pēdējo mēnesi viņš pat pamanījās mani par pingvīniņu iesaukt, jo pārvietojos tā... čop, čop... gāzelēdamies no vienas puses uz otru! :D

Pēdējais trimestris paskrēja visātrāk, jo tad prātu pamatīgi sāka nodarbināt doma par dzemdībām un par visu lietu sagādāšanu mazulītim. Atceros, ka beigās jau nevarēju sagaidīt, kad tad viss sāksies... bet kad sākās!!! Tad 29.novembrī 2012.gadā rezultējās ar dēliņu Valteru, kuram maija beigās būs jau 3 ar pus gadiņi! :)