Šis stāsts nebūs par iejūtīgu un cieņpilnu attieksmi dzemdībās

Mums katrai ir savs dzemdību stāsts. Kāda ir sajūsmā par mirkli, kad pasaulē nācis mazulis – viegli, bez sarežģījumiem un vajadzīgo medicīniskā personāla atbalstu. Tomēr, dzemdību pieredze ne vienmēr ir tikai pozitīva. Kāda Māmiņu kluba mamma vēlējās padalīties savā pieredzē, ne pozitīvā un dzemdību iestādei glaimojošā. Viņa par šo ir gatava runāt tikai tagad – jau krietnu laiku pēc savam pirmajām dzemdībām.. un uz to viņu pamudināja socialajā saziņas vietnē Facebook ieraudzītā lapa, kurā Latvijas mājdzemdību ģimeņu apvienība vērš uzmanību uz “Pret vardarbību vai citiem vārdiem sakot, par iejūtīgu, empātisku, cieņpilnu attieksmi dzemdībās.”

Šis stāsts nebūs par iejūtīgu, empātisku un cieņpilnu attieksmi dzemdībās. Šis būs stāsts, kuru nevienam topošajai māmiņai negribētos izbaudīt kā savu. Ļausim tālāk runāt mammai.

Nesen pāršķirstot Facebook ierakstus, nonācu līdz lapai Roses revolution Latvia un gribot negribot man atausa atmiņas.
Nu jau drīz būs pagājuši gandrīz pieci gadi.

Un patiesība uz to visu no malas spēju paskatīties tikai tagad.
Pirmajās dzemdībās piedzīvotais ir, kas neaizmirstami briesmīgs un varu teikt, ka man ir ļoti paveicies, ka man un mazajam viss ir kārtībā. Mēs abi esam dzīvi, sveiki un veseli. 
Bet patiesībā tas varēja izvērsties pa visam savādāk. Vienu no pēdējiem fragmentiem es atceros ārstu, kas lamājas uz mani, ka esmu slikta māte, gāžas uz vēdera un spiež mazo ārā, jā tajā brīdī vairs savādāk nevarēja, bet es uz to visu raudzījos jau no malas. Pēc 9 stundu ilgušām dzemdībām ārsts pateica, Ak vai, piedodiet, mēs nokavējām ķeizaru. Un tad vēl pēc deviņām stundām, uz mani bļauj, ka esmu slikta, lamā un mēģina emocionāli iespaidot. 
Atceros pirmais, ko ārsts pateica, kad mazais bija piedzimis, "Ko Tu smaidi!". Jā es biju neizsakāmi laimīga, ka šis murgs ir beidzies, ka mēs tomēr esam dzīvi. Bērniņam piedzimstot, pēc apgādes skalas vērtējums tika dots 3, kas pateicoties lieliskajai bērnu ārstei "ar vecajām metodēm" 15 min. laikā tika pacelts uz 8, par to esmu tiešām pateicīga.

Pirmā mana reakcija bija liela pateicība ārstiem, jo mēs taču esam sveiki un veseli, bet tikai gadu gaitā es sapratu, ka no ārsta puses tika pieļautās daudz kļūdas, kas noveda līdz tik kritiskam stāvoklim, pats trakākais, ārsts pat īsti nesaprata, kas notiek. 

Milzīgs asins zudums, kas papīros netika norādīts - jā arī to es secināju pēc tam, kad nākamajās dzemdībās vecmāte ierakstīja nedaudz lielāku apmēru, taču riņķī nebija asiņu plūdi, manas drēbes bija tīras un vide riņķī tāpat. Nepareizais daudzums pirmajās dzemdībās - ārsta kļūdas slēpšanai. rezultāts man? Piedāvājums no dzemdību iestādes - iegādāties dzelzs līmeņa pacelšanas zāles ar veselu 75% atlaidi, tikai 150€ no manis, jo redziet neesot pamats man kā palīdzēt, lai arī kājās pieceļoties pazuda "filma", jo asins zudums bijis neliels.

Ierodoties dzemdību iestādē, vecmāte man pasniedza līgumu, esot jāparaksta, ka piekrītu viņas un konkrētā ārsta dzemdību pieņemšanai. Vēlāk secināju, ka līgumi netiek prasīti bez iemesla, t.i. ja ir vienkāršas dzemdības. Kāpēc man tika prasīts? Visdrīzāk, ka tāpēc, ka dzemdības pieņēma ārsts, kuram jau bija uzsākta kriminālizmeklēšana par nolaidību. Vai man ir līguma kopija? Nē, jo šīs darbības tika veiktas no Dzemdību nama puses, lai pasargātu sevi kā iestādi, man kopiju neviens neiedeva. Nemaz nerunājot par to, ka līgums tika pasniegts brīdī, kad kontrakcijas bija ļoti, ļoti regulārās.

Ko šis raksts dod šobrīd? Man iespēju pieņemt notikušo, ceru, ka kādam tikt pasargātam, un citām māmiņām pieņemt notikušo savās dzemdībās. Jo ļoti bieži mums tiek nodarīts pāri un mēs to ļaujam, jo dzemdības taču ir smagas, viņās ir jāmokas. Trakākais ir tas, ka riņķī pastāv šādi uzskati. Pilnīgi spēju iedomāties, ka pēc šī raksta būs komentāri, ko gribēji, pati izvēlējies dzemdēt. Taču zinu, ka to nekad neteiks māmiņas, māmiņas, kas tam ir gājušas cauri un piedzīvojušas ko līdzīgu.

Šai pieredzei es nebiju tikusi vēl pāri līdz nākamajām dzemdībām, es apmeklēju daudz speciālistus, lai pati sevi pārliecinātu, ka situācija nevar atkārtoties vismaz no medicīniskās puses. 

Pirmajās dzemdībās mēs atnākam kā baltas lapas, mēs varam būt lasījušas 101 pieredzes stāstu, bet tik un tā dzemdības mums būs jauna pieredze.

Es tiešām ļoti gribu, lai māmiņas ir pasargātas no šādas pieredzes un tās, kuras, ko tādu pārcietušas dalās savā pieredzē, jo tikai tā sāk veidoties izpratne par to, kas ir pareizi, adekvāti un kas nav. Bet šobrīd es saprotu, ka māmiņu/dzemdētāju aizsardzība valstī ir ļoti zemā līmenī, jo tam īsti nevar izsekot. Un ko gan dod mana atziņa? Pēc visiem šiem gadiem es beidzot esmu sapratusi notikušo un esmu ceļā uz pieņemšanu. Taču juridiski noteikti ir iestājušies visi iespējamie noilgumi un iesniegt sūdzības par to, ko tagad tikai saprotu nav vairs iespējams.

Mans stāsts ir no smagajiem, taču, Paldies Dievam, ar laimīgām beigām, ne visām māmiņām tā paveicas.
Taču ir arī stāsti, kas "it kā" fiziski nav bijuši tik smagi, bet patiesībā ir atstājuši dziļas rētas. 
Arī viens vienīgs pārmetums par to, ka esi slikta māte, var pēcāk novest pie nespējas pabarot mazo, jo atmiņās tiek malts atkal uz riņķi viens it kā nenozīmīgs, dusmās izspļauts teikums, liekot sajusties kā sliktai mātei, iespējams pārmetot sev, ka mazais tā neraudātu tagad, ja dzemdības būtu bijušas labākas, vieglākas, Jo esmu slikta māte.
Protams personāls mainās, nāk jauni ārsti, vecmātes un ceru, ka ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas. 
Arī emocionālā vardarbība, kas notiek dzemdībās ir vardarbība, un nav nekādi attaisnojumi uzbrukt sievietei brīdī, kad viņa ir visneaizsargātākā. Tieši šī attieksme bieži vien atstāj vislielākās sekas uz mums turpmākajā dzīvē.