Līgas MĀJdzemdību stāsts: Dzemdēt jaunu dzīvībiņu ir skaistākais, kas var notikt sievietes mūžā!

Regnāra piedzimšana

Man ir pilni 27 gadi, par māmiņu sapņoju kļūt jau no 24 gadu vecuma. Šī ir mana pirmā grūtniecība jeb pareizāk pirmās gaidības, jo ļoti gaidīju šī bērniņa pieteikšanos. Iznēsāju savu mazulīti ar lielu prieku un mīlestību. Kad biju 7. gaidību mēnesī, es uzzināju par iespēju dzemdēt mājās. Tā kā jutos dzemdībām gatava un uzskatu, ka uz slimnīcu ir jādodas tikai tad, kad ir nepieciešama medicīniskā palīdzība, ko nespēj sniegt vecmāte, mana izvēle bija nesatricināma – dzemdēšu mājās. Sākoties pēdējam gaidību trimestrim mans puncis sāka ļoti strauji augt ar katru dienu, ar vien lielāks, līdz bija klāt jau oktobra mēnesis, kurā bija prognozēta mana puisīša piedzimšana. Vizītē pie savas ginekoloģes Larisas Šušpanovas, 8. oktobrī, konstatējām, ka mazulis ir noslīdējis zemāk iegurnī, jo dzemdes augstums mērot manu punci bija samazinājies, salīdzinot ar iepriekšējās vizītes mērījumiem. Larisa teica, ka ātrākais datums, kad varētu gaidīt dzemdības ir 22. oktobris. Kopš šīs vizītes es biju ļoti pacilāta, ka pavisam drīz satikšos ar savu mazo puisīti! Skaitīju katru dienu, izbaudīju mazulīša kustības puncī, kā arī satraucos, ja viņš bija pārlieku mierīgs.

38. nedēļa un 4 dienas

Pieceļoties 20. oktobra rītā es beidzot sajutu vājas velkošas sāpes vēdera lejas daļā un ļoti sapriecājos, jo pirms tam, man vēl nekas nebija sāpējis, bija bijušas tikai dzemdes trenniņkontrakcijas pāris reizes dienā ik pa 15 minūtēm. Bet šīs sajūtas izzuda un atkal bija iestājies miers. Nākošajā dienā biju skolā, un ar katru stundu, ko tur pavadīju, man palika ar vien grūtāk normāli pārvietoties, jo ļoti sāka sāpēt kauli (kaunuma kauls). Bija tāda sajūta, ka man nekas tur lejā neturas kopā, jo knapi varēju piecelties no krēsla, kā arī pacelt kājas ejot taisni, kur nu vēl kāpjot pa kāpnēm. Vakarā un naktī bija visgrūtāk, jo knapi varēju piecelties no gultas, nevarēju pagriezties uz otriem sāniem bez ievaidēšanās. Bet nāca jauna diena un šīs sāpes kaulos mazinājās, kaut gan nestabilitāte un nespēks kājās saglabājās. Vecmāte Iveta Bērziņa teica, ka tas ir normāli, jo bērniņš iekārtojas ar vien zemāk un tas rada šīs sajūtas, jo kauli un saites padodas, lai paplašinātu vietiņu mazuļa galviņai. Tālāk atkal sekoja miera periods, līdz 24. oktobrī biju izgājusi pastaigāties, jo ārā bija ļoti skaista, silta, saulaina rudens diena. Pastaigas laikā es sāku just maigas velkošās sāpes vēdera lejas daļā jau ar regulāru intervālu, kas bija 10 minūtes. Zvanīju, topošajam tētim, Druvim, kurš bija palīgos nēsāt lielas karpas pie zivju dīķa nolaišanas, un priecīgi informēju, ka man ir kontrakcijas. Pārnākot mājās atgūlos un, kad pamodos viss bija pārgājis. Biju nedaudz vīlusies, jo ļoti, ļoti gaidīju, kad Regnāriņš nāks! Es runājos ar viņu caur punci un teicu: „ Vari nākt! Mēs Tevi ļoti gaidām!”, bet nekas nenotika. Druvis pārbraucot mājās noplātīja rokas, ka nekas vēl neesot. Es ļoti saskumu, runājot ar vecmāti, viņa man teica, ka nepacietīgiem vecākiem bērniņi mēdz nāk pēc iespējas vēlāk, jo gaida, kad vecāki būs gatavi. Izraudājos, jo pārdzīvoju, ka mazulis domā, ka es neesmu gatava un tāpēc nenāk. Savukārt sarakstē ar draudzenēm Līnu un Elīnu nonācām pie slēdziena, ka mazais nāks tad, kad viņam ir jānāk, un nevajag gaidīt ar vilšanos, bet vienkārši mierīgi dzīvot tā, kā pagaidām ir. Tā arī darīju.

39. nedēļa un 4 dienas

Pienāca pirmdienas rīts, 26. oktobris, kopš iepriekšējām kontrakcijām atkal viss bija mierīgi. No rīta satikos ar Ivetu, jo vajadzēja nosūtījumu uz augļa sirdstonīšu pierakstu. Nosūtījumu saņēmu un vecmāte vēl piekodināja, lai rīt obligāti aizeju uz tonīšu pierakstu, lai viņa var redzēt, kas notiek ar dzemdi un mazo, jo viņai drīzumā vajadzēs doties pie citas māmiņas uz Daugavpili. Iveta mani mierināja, ka viss būs labi, lai es nesatraucos, ja nu gadījumā viņa būs projām, tad, kad es ziņošu, viņa mierīgi paspēs atbraukt atpakaļ, jo pirmās dzemdības nav straujas. Es pieteicu vizīti Cēsu klīnikā un mierīgi šiverēju pa mājām. Vakarā mēs ar Druvi veicām kārtējo masāžu, lai man nebūtu lieli plīsumi dzemdību laikā. Pirms gulētiešanas es jutu pilnuma sajūtu iegurnī, tādēļ stāvot paapļoju gurnus, lai nomierinātu smaguma sajūtu, kā arī, lai mazo iešūpotu vietā, pēc mūsu vingrošanas masāžas laikā. Mazulis bija aktīvs. Pirms ielīdām gultā, Druvis atkal jautāja: „Nu, šonakt būs?”, uz ko es pārliecinoši atbildēju: „Nē!”.

„Man liekās, ka man nogāja augļūdeņi!”

Aizmigām, līdz es strauji uztrūkos no miega un sapratu, ka man ļoti vajag pačurāt. Steidzos uz tualeti un pie tās durvīm man strauji sāk tecēt silts šķidrums, knapi paguvu noraut bikšeles un apsēsties uz poda, kur pačurāju un sapratu, ka vēl joprojām, kaut kas tek un tek! Mana sirds auļoja, jo es sapratu, ka man nogāja augļūdeņi!!! Es pacēlos no poda un redzu, ka tur ir caurspidīgs šķidrums ar baltām pārsliņām, tāds, kādus mums kursos aprakstīja kā augļa ūdeņus. Es skaļi uzsaucu Druvim: „Man liekās, ka man nogāja augļūdeņi!”, uz ko Druvis satrukti atsauca: „KO mums tagad jādara?”. Mūs bija pārņēmis milzīgs satraukums, kas mijās ar prieku, ka Tā diena ir Klāt! Pulkstenis rādīja 22:24, es trīcošām rokām zvanīju vecmātei un satraukti stāstīju, kas nu ir noticis, uz ko viņa mierīgā balsī jautāja: „Vai kontrakcijas ir?”, un es atbildēju, ka vēl nav. „Nesatraucies, Drīz Būs! Kad būs regulārs intervāls ik pa 5 minūtēm, tad dod ziņu!” viņa teica.

”Draudziņ, te vēl ir tālu!"

Stunda pagāja zibens ātrumā, kontrakcijas likās sāpīgas, jo iepriekš nebiju tās jutusi. Intervāls bija 3-4 minūtes, kontrakcija 40 sekundes ilga. Tad devām ziņu vecmātei ko novērojām. Viņa 15 minūšu laikā atbrauca mani apskatīties, un kostatējot teica:”Draudziņ, te vēl ir tālu! Dzemdes kakls vēl 1cm biezs, tik kad izlīdzināsies, tas sāks vērties vaļā. Ej siltā vannā, tad izdzer 50 g balzāmu un mēģini pagulēt.” Iveta aizbrauca mājās un es gāju dušā, vannā Druvis ielika ķeblīti, jo kontrakciju laikā nevarēju nostāvēt. Tā kamēr es sēžot uz beņķīša mazgājos un pārelpoju kontrakcijas, Druvis tikmēr aiz satraukuma bija izdzēris vairākus 50 g balzāma un bija vegli „mīksts”. Pēc mazgāšanās iedeva man balzāmu un devāmies gulēt. Diezgan veiksmīgi izdevās aizmigt. Pamodos tik no īsziņas vibrācijas, ko sūtīja vecmāte 05:15 vaicājot: „Kā jums iet?” Pastāstīju, ka kopš 02:00 gulēju un nezinu kāds ir intervāls, bet tagad tik kādu laiku cauri miegam jūtu kontrakcijas. Atceros, ka kontrakciju laikā pie sevis domāju: „Nav tik traki, Tu to vari!”.

Pienāca rīts, ir 27. oktobris, kā parasti ceļamies 07:00, Druvis pagatavo brokastis, es izveļos no gultas, man kājās jau ir mani pirmie pamperi. Jūtos smieklīgi ar tiem, bet nu es saprotu cik tie ir ērti un noderīgi. Pēc brokastīm paziņoju vecmātei, ka viss ir kā naktī  - salīdzinoši mierīgi, kontrakcijas ciešamas, ar intervālu ik pa 10 minūtēm. Vecmāte liek man ziņot, ja kaut kas mainās. Druvis aizbrauca uz darbu. Tā es dzīvojos pa māju, uzkopu istabas, vannas istabu, saklāju jaunu gultasveļu un sēžot šūpojoties uz lielās vingrošanas bumbas skatījos seriālu Grejas anatomija. Pēc pulksten 10:00 sazvanījos ar vemāti, tā kā jau 12 stundas nebija vērojams progress viņa man lika izdzert kokteili vēdera izejas stimulācijai, kas veicinās arī dzemdes kontrakcijas. Druvi norīkoju pēc sastāvdaļām un kad man tās atgādāja, es izdzēru kokteili. Tas nebija tik pretīgs kā vecmāte aprakstīja, bet arī nevarēja teikt, ka būtu baigi dzerams. Druvis pajautāja vai man viņu vajagot mājās, kamēr nekas nenotiek, viņu bija pārņēmis pirmsdzemdību satraukums un gribēja nomierināt prātu ikdienā (darbā). Par brīnumu, es biju ļoti saprotoša un atkal paliku mājās viena. Turpināju skatīties seriālu.

Man būs vajadzīga profilaktiska antibiotiku ievadīšana vēnā

Ap pulksten 12:45 es sāku sajust spēcīgākas kontrakcijas ar intervālu 5 minūtes, tādēļ piezvanīju vecmātei Ivetai un noziņoju šo faktu. J Viņa teica, ka pie manis atbrauks ap 17:00, jo man būs vajadzīga profilaktiska antibiotiku ievadīšana vēnā, jo tad būs pagājušas 19 stundas kopš augļūdeņu noplūšanas. Tas vajadzīgs, lai izvairītos no infekcijas iekļūšanas dzemdē. Un, ja kas, lai dodu ziņu, kad kontrakciju laikā vairs nevaru parunāt, tad viņa būs klāt uzreiz. Tā es šūpojos uz bumbas, staigāju pa dzīvokli, skatījos seriālu, uzēdu, sāku elpot dziļi un uz leju, uz āru vērsti, jo kontrakcijas kļuva ar katru stundu stiprākas. Pie sevis rēķināju, ka pēc teorijas ir viens atvēruma centimetrs stundā, tātad ap pulksten 22:00 es varētu cerēt satikt mazulīti! Biju tam gatava!

„Man vajag mīlestību!! Pret sāpēm!"

Pulkstenis rādīja 14:58, es biju tualetē, jo tur, sēžot uz poda, es varēju vislabāk izturēt kontrakcijas sāpes, vairs nevarēju parunāt. Sāku rakstīt Druvim īsziņu: „Man vajag mīlestību!! Pret sāpēm! Lūdzu brauc mājās un nebaidies, ka man sāp. Tas ir labi...”, protams, īsziņu izdevās pabeigt ar diviem piegājieniem, jo pa vidu bija kontrakcijas, jau ar 3 minūšu intervālu. Pēc tam devu ziņu arī vecmātei, kura drīz pēc Druvja arī ieradās pie manis. Man emocionāli kļuva vieglāk pārvarēt kontrakciju sāpes, jo vairs nebiju viena, un zināju, ka Drīz satiksim savu mazo „kukainīti”. Vecmāte pēc izmeklēšanas konstatēja, ka ir 2cm liels dzemdes kakla atvērums. Es biju ļoti priecīga, ka viss virzās uz priekšu! Ka es pareizi daru savu darbiņu elpojot un mēģinot palikt atvērta tur lejā visos iespējamos veidos! J

Tālāk laiks pagāja nemanot, atceros tik to, ka palika grūtāk pārelpot kontrakcijas

Bija mirkļi, kad nespēju pūst, bet gribējās vaidēt, tad Iveta no istabas sauca: „Beidz vaidēt! Elpo! Pūt ārā! Atslābini visu!”. Tā es ceļoju no tualetes uz guļamistabu, kur pamēģināju pozu uz ceļiem pie gultas, ar rokām atbalstoties pret gultas malu, sapratu, ka tā man grūti, jo liekas ka kājas nevaru saturēt kopā, tās lūzt ārā. Iveta mani uzsēdināja uz bumbas, kājas plati, rokas atbalstītas pet bāra krēslu – tā bija labi, vismaz kādu laiku. J Pēc pārbaudes puisīša sirdstonīši bija labi! Kontrakcijas pēc vecmātes teiktā bija lieliskas, „Mums tās ir jāizmanto savā labā!”: teica Iveta. Atvērums jau bija 5cm. Man nav ne jausmas cik bija pulkstenis. Kontrakcijas kļuva ar vien biežākas un bumba vairs nespēja remdēt sāpes kontrakciju laikā. Es pati nevarēju piecelties, tadēļ Druvis palīdzēja, abi auzklumburojām uz tualeti, kur kaut kā es radu mierinājumu. Tikmēr Druvis man uzticīgi sēdēja pretī uz beņķīša un centās palīdzēt kā prata – pauzītēs padeva ūdeni padzerties, vai turēja savu roku uz manas kājas, kur es to spiedu kontrakciju laikā, vai iedeva bučiņu, kad man pauzē bija spēks to saņemt. Atceros, cik miegaina es kļuvu pauzītēs starp kontrakcijām, likās ka varu pat paspēt pagulēt, aizmigt. Un viss sākās no jauna. Tā bija cīņa ar sevi! Sāku elpot pūšot izelpā ar dobu zemu skaņu, tā likās ka ir vieglāk. Uz katru kontrakciju tā pūtu, ka bija sajūta – lejā viss paveras vaļā, un arī augļūdeņi tajā brīdī patecēja. Pienāca kārtējā pārbaude, kurā teica: „7cm, malacis!”, tad :” 9cm, Gandīz ir vaļā!”. Bija tik grūti! Ļoti grūti! Man ļoti gribējās raudāt, es teicu skaļi: „Es gribu raudāt!”. Vecmāte uzmundinoši tam deva zaļo gaismu, bet es nevarēju paraudāt, jo raudot vēders sāpēja vēl vairāk! Nekāda raudāšana nesanāca. Grūti bija tas, ka pauze likās tik īsa, ka knapi ievelku elpu un atkal sāp. Bet patiesībā varēja būt tā, ka kontrakcijas iet 1:1 attiecībā pret pauzēm. Tagad, kad gandrīz bija 10 cm atvērums un tikai maza maliņa bija priekšā, vecmāte pēc mana lūguma veicot pārbaudi mani vadīja cauri kontrakcijām, jo tā viņa labāk varēja sajust vai es veicu produktīvo izelpu! Un Iveta mani izvadīja līdz 10 cm! Tas bija super! Es varēju sajust, ka atkal pāreju nākamajā līmenī! Mans pirmais līmenis bija augļūdeņu noplūde, otrais – sākās atvēršanās fāze, kontrakcijas ar 5 un 3 minūšu intervālu, un beidzot trešais līmenis – izstumšanas fāze! Mazais nāk laukā!!! J To apzinoties es jutos varena, likās ka spēks atgriežas.

Tagad katru kontrakciju vadīja vecmāte

Tagad man vecmāte ieteica palikt guļus gultā un pagriezties uz sānu, vienu kāju paceļot gaisā saliektu un piekļaujot to klāt pie krutīm. Druvis palīdzēja to kāju tā noturēt, jo man pašai tam nebija spēka, sāpēja cirkšņi. Es jutu spiedienu, vēlmi nokārtoties pa lielam. Tagad katru kontrakciju vadīja vecmāte. Viņa lika spiest cik jaudas, kā pie aizcietējumiem, kā kakājot! Kontrakcijas bija bieži, un spiedu tā, ka likās galva sāk pulsēt. Aptrūkās gaisa, ātri ierāvu gaisu un atkal spiedu! Mazajos atpūtas mirkļos jutu cik man tur lejā viss ir pilns. Spiedu kā mežonis, bija brīdis, kad likās, ka man visi kauli, dibens salūzīs gabalos! Iveta tik turpināja atkārtot:”Stiprāk! Neapstājies! Spied! Atdod sevi bērniņam! Ziedo savu dibenu mazulītim!” Un tā spiežot es sajutu tādu spiedienu, ka arī pauzēs, kad lika atpūsties, man vienalga gribējās turpināt spiest, jo bija sajūta, ka jāspiež ārā! Tad vienā mirklī nāca dedzināšana, tāda, ka nevarēju izturēt, spiešanas sajūta bija ļoti spēcīga, BET man lika gaidīt, kur nākot kontrakcijai es nespēju nespiest un dedzināšana savijās ar Kliedzienu, neapzināti gandrīz aizspiedu ciet kājas, bet vecmāte ar Druvi noreaģēja un noturēja tās plati vaļā. Tad es sajutu, kā izsprāga mana bērniņa galviņa, kam drīz sekoja pleciņi, kam neatpalika viss pārējais ķermenītis.. to visu es sajutu... J Viņš bija klāt!!! J Vecmāte teica: ”Piedzimšanas laiks pulksten18:14”. Nespēju noticēt, ka bija tikai seši, man laiks bija pazudis! Attapos, ka mazulis man ir uz krūtīm, ļoti karst un slapjš. Kad pieskāros likās lipīgs un tik maigs. Sākumā likās zilgans, bet pēc viena brēciena sāka sārtoties. Atceros, ka visu laiku atkārtoju: „Ak mans maziņais! Manu bērniņ!”. Vecmāte tai pat laikā man visu laiku teica: „Pasaki paldies placentai!”, to viņa darīja, jo man vēl bija jāpiedzemdē placenta, lai viss būtu beidzies pa īstam. Un tas arī notika 5 minūšu laikā, to izdarīt bija daudz vieglāk. Pati nenociešoties biju pārplēsusi sev mazo kaunuma lūpu, bet vecmāte to sašuva. Tikmēr mazais Regnāriņš bija ļoti aktīvs, un tik cītīgi spīrājās uz augšu pie krūts, ka mēs ar Druvi pat iesmējāmies, cik neatlaidīgs viņš mums ir!

Otrdiena, 27. oktobris 2015. gads, pulksten 18:14

Tā ir mūsu Regnāriņa dzimšanas diena! Sekoja gardā, emocionālā maltīte mazulim pie krūts, tad svēršanās (3,675 kg), mērīšanās (55cm garš), ģērbšanās un Jaunpiedzimušās ģimenes kopā būšana, iepazīšanās! Vakarā visiem tuvākajiem centāmies nodot ziņojumu par notikušo faktu. Man nebija spēka ar kādu runāt, jutos laimīga. Visu nakti mazulīti turēju uz krūtīm, lai viņš neraudātu. Bija mierīgs un skaists! Tāds maziņš! J

Dzemdēt jaunu dzīvībiņu ir skaistākais, kas var notikt sievietes mūžā!

FOTO ilustratīvi

Stāstu konkurss: Tādas bija manas MĀJDZEMDĪBAS. Aicinām piedalīties arī ANONĪMI!