Vinetas dzemdību stāsts

Sveikas topošās māmiņas! 

Nolēmu piedalīties konkursā un izstāstīt savu pieredzi, lai iedrošinātu un informētu sievietes, kurām šis brīdis vēl tikai gaidāms.

Mēs kļuvām par vecākiem šā gada 18.februāra rītā. Tagad uz to varu atskatīties ir kā no malas. Neiedziļināšos intīmos sīkumos un medicīniskos terminos, jo galu galā tas ir ļoti īpašs brīdis sievietes dzīvē un gribas kaut ko atstāt tikai ģimenes lokā.

Grutniecība noritēja bez sarežģījumiem. Pilnas 40 nedēļas un kā dzemdību datums tika izskaitļots 17.februāris. Tā kā mazais vēl pats laukā negrasījās, tika pieņemts lēmums par dzemdību indukciju. 

17.februāra rītā, iepriekšējā naktī negulējusi, devos uz Dzemdību namu ar visiem čemodāniem. Bija ļoti bail... Godīgi!

Pēc Covid-19 testa, apskates un pārrunām mani tomēr uzņēma, kaut gan bija vēlme sūtīt mājās pagaidīt vēl vienu dienu, varbūt mazais pats izdomās nākt ārā.

Tā kā man nebija ne mazākās gribēšanas doties mājās, jo morāli jau biju gatava lielajam notikumam, personāls tomēr mani uzņēma.

Kaut biju lasījusi par dzemdību indukciju, vienalga bija neziņa un stress. Aptuveni ap 11.00 sakās visas procedūras... Katetrs, doza salda pulverīša un pusdienas. Prieks, ka paspēju uz pusdienām. Tālāk bezgalīga gaidīšana un atkārtota saldā pulverīša ielaizīšana. Sirds toņu pierakstīšana, asinsspiediena mērīšana, vakariņas, sarunas ar vīru un draudzeni pa telefonu... Bet pats trakākais, ka NEKAS nenotiek. Citas pacientes sten, vaid, pukst un tiek pārvestas un dzemdību nodaļu, bet mani nekas neņem. 

Ap 23.00 aizmiegu, pamodina medmāsa, sabīstos un nesaprotu kur esmu. Jāiet rakstīt tonīši un pieņemt pulverīša dozu. Ieraugu, ka nodaļā palikusi tikai mana dokumentu mapīte un saprotu, ka es vienīgā nevaru "izdzemdēties". Visas pārējās pacientes jau ir prom. Zvanu draudzenei un stāstu, ka mani nekas neņem un nekas nenotiek, kaut gan citām jau pēc otrās dozas process aizgāja. Jutos kaut kāda ne tāda. Draudzenes vīrs vēl pajoko, ka tu esi dzelzs lēdija, tevi nekas nevar satricināt. Pēc tam nolemju iet pagulēt, ja jau nekas nenotiek. Un tad sajutu to, ko sauc par kontrakcijām. Paskatijos pulkstenī. 1:11 aizsūtīju ziņu vīram, ka sācies PROCESS.

Kontakcijas ir ļoti īpatnējas sāpes, kas līdzīgas gaismas izslēgšanai teātrī. Tās sākas pakāpeniski un pāriet. Tad kādā brīdī sajūtu nelabumu un turpmāk pārvietojos visur līdzi ņemot bļodu. 

Kad pienāca laiks doties uz dzemdību nodaļu, jutos kā stiprā alkohola reibumā. Laikam pati daba ir parūpejusies par to lai šajā procesā loģiskā domāšana atslēdzas un iestājas viegls transa stāvoklis.

Par to, ka velēšos atsāpināšanai izmantot epidulāro anestēziju, personālu informēju jau ierodoties ārstniecības iestadē. Bet radās problēma, anesteziologs bija aizņemts ķeizargrieziena operācijās un tāpēc nācās gaidīt līdz dakteris atbrīvosies. Sanāca, ka anestēziju saņēmu īsi pirms paša grūtākā brīža. 

Sajūtas ir kolosālas, nekas vairs nesāp. Līdzīgi kā pie stomatologa.

06:05 mūsu puisītis bija klāt!!!

Šobrīd atskatoties uz notikušo saprotu, ka pieļāvu vairākas kļūdas.

Pirmkārt pirms dzemdībām vajag maksimāli atpūsties, taupīt spēkus un gulēt nevis stresā skraidīt pa gaiteni. 

Otrkārt pievērst uzmanību elpošanas tehniku apguvei dzemdību laikā. Kad sāp gribas aizturēt elpu un pārciest kontrakciju, bet tas nav pareizi. Līdzīgi kā brīdī, ka automašīna sāk slidet, jāiemācās atlaist bremžu pedāli. 

Treškārt nesacerēt ideālo dzemdību scenāriju. Dzemdībās daudz kas nenotiek pēc plāna un diemžēl iepriekš izmēģināt nav iespējams.

Paldies Dzemdību nama personālam par profesionalitāti! Pateicoties jums, dārgie, varu teikt, ka dzemdēt nav grūti!

Vislielākā pateicība manam vīram, kurš turēja manu roku un atbalstīja šajā īpašajā brīdī!