Ko mammas būtu gribējušas zināt vēl pirms bērna piedzimšanas?

Ko mammas būtu gribējušas zināt vēl pirms bērna piedzimšanas?

28. Jan 00:05 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Filmās un fotogrāfijās bieži vien dzīvi kopā ar mazuli uzbur tik ideālu - bērniņš, kurš naktīs mierīgi guļ, mamma, kura kopīgi ar draudzenēm ik pārdienas kafejnīcās malko kafiju, perfekts grims un idilliskas pastaigas kopā ar vīru, stumjot tikpat perfektos ratiņus.

Bet patiesībā... Jā, ja vien mēs būtu varējušas sagatavoties dzīvei pēc bērna piedzimšanas jau iepriekš!

Tāpēc mēs vaicājām Māmiņu Kluba māmiņām, ko viņas būtu vēlējušas zināt PIRMS lielā notikuma. Lūk, ko atbildējas mammas!

To, ka zīdīšana nebūs tik viegla un skaista, kā apraksta grāmatās

  • Krūts barošana būs tik stresaina un sāpīga, ka nav sajēgas, vai jaundzimušais ir paēdis, jo izskatās, ka guļ pie krūts un it kā zīž, bet vai paēd?
  • Nekad nebūtu domājusi, ka krūtsbarošana man sagādās tik daudz pārdzīvojumu.
  • Mūsu lielā problēma bija ilūzijas par krūtsbarošanu - cik vienkārši un viegli pasniegts kursos - realitātē sarežģīti un ne visiem iespējami.
  • Krūtsbarošana, cik visur tas izskatās idilliski, skaisti un mierpini, tik man tas bija mokas, sāpes, mana raudāšana, dusmošanās. Pat negribu vairs atcerēties. Piena pumpēšana..... nekad vairs.
  • Ka krūtsbarošana ir vesela zinātne nevis tāda vienkārša padarīšana, kā to bieži pasniedz. Un ka sākumā tas sāp tā, ka elpa aizraujas.

To, ka līdz ar bērna ienākšanu pasaulē Tu pati vairs nekontrolēsi katru savu dzīves minūti

  • Līdz bērniņa ienākšanai manā dzīvē, es pati kontrolēju katru aspektu, bet pēkšņi viss, tu vairs nekontrolē pilnīgi neko, viss ir jāpakārto bērniņam un viņa vajadzībām.
  • Vēl izmisumā veda tas, ka neko nevar ieplānot, kad darīt, jo, manuprāt, tas, ka jaundzimušais guļ 20h, ir murgainas muļķības. Pat nomazgāties nevar, izrādās, bez citu palīdzības, jo tu it kā noliec bērnu gulēt, iekāp vannā, jau ar šampūnu iezied matus, un dzirdi, kā viens bļauj.
  • Visgrūtāk bija pieņemt to, ka tagad priekšnieks diktēs noteikumus un Tavas vēlmes paliks otrajā plānā. 

To, ka mazulis būs tik ļoti piesaistīts mammai

  • Es būtu gribējusi zināt un apzināties, cik ļoti mazais cilvēciņš būs piesaistīts man. Pat izskriešana līdz veikalam vairs nav tik vienkārši izdarāma.
  • Pirms bērnu piedzimšanas nezināju (un nebūtu arī ticējusi, ja kāds man to stāstītu), ka dzīve ar bērniem patiesībā ir sevis ziedošana (vismaz līdz pusotram gadam). Laiks SEV ir tikai tad, kad bērni neprasa, kas, visbiežāk, ir tad, kad viņi guļ. Tātad, uz gadu var aizmirst vaļīgas pēcpusdienas ar draudzeni, iepirkšanos un vēl daudz ko. Par iziešanu ar vīru vēl mazāk.
  • Ka nekad vairs dušā un wc nebūšu viena.

To, ka varēs aizmirst par nesteidzīgām sarunām, mierīgu filmu skatīšanos un grāmatu lasīšanu

  • Pirms mūsu dzīvē ienāca Kārlis, bijām neatkarīgi un, godīgi sakot, arī īsti darba cilvēki. Nesteidzīgas vakariņas, sarunas, laba filma un grāmata bija mūsu ikdiena. Bet tagad tā vairs nav. Visu jāpakārto tā, lai bērnam labi, lai ir paēdis un tikai tad Tu sāc domāt par sevi. Tad, kad mazulis jau saldi iemidzis savā gultiņā. 
  • Es savās domās biju iztēlojusies, ka ar bērnu bērna kopšanas atvaļinājumā varēšu veltīt laiku savam hobijam šaušanai. Protams sapnis realitātē izskatās utopisks.
  • Biju iedomājusies, ka savu hobiju un mazo biznesu - cepuru adīšanu - varēšu atļauties realizēt jaunos, lielākos apjomos, jo būšu visu laiku mājās! Bet.....mazā pirmo pusotru mēnesi, tieši karstākajā adīšanas sezonā, ēda ik pēc stundas un es reāli neko nevarēju paspēt. Tāpēc šajā sezonā jāņem atvaļinājums adīšanai. 

To, cik emocionāli grūti ir palik vienai ar bērnu mājās, bet brīdī, kad vīrs atgriežas pēc darba un atpūšas, mammas darbs turpinās

  • Bet tas, kam es (un laikam arī mazliet vīrs) nebiju gatava - justies iesprostotai kā krātiņā mājās ar mazo. Un tā nepareizā skaudība uz vīru, kurš var iet strādāt un uz treniņiem un tikties ar draugiem, bet man ir mazais mājās. Un nē, es nebarošu ar maisījumu, jo viņš labi ēd krūti un tas ir labākais, ko dot mazajam. Pat ja maisījums man ļautu atstāt mazo ar vīru, iziet ar draudzenēm, iedzert vīna glāzi un neskriet mājās, jo ir pienācis barošanas laiks. Un ka emocionāli būs tik grūti "neko nedarīt" - nestrādāt, nebraukt komandējumos, neiet uz kursiem un semināriem, ja pēdējos 10 gadus tas vien ir darīts.

To, ka dzemdības nebūs tik vieglas, skaistas un nesāpīgas

  • Bet laikam visvairāk gribējās zināt, ka tās dzemdības ir traki sāpīgs pasākums (to stāstīja, bet tā virspusēji-pastrādāsiet un viss). Biju šokā!

To, ka pastāv pēcdzemdību sāpes

  • Pirms pirmā bērna nenojautu, ka pēcdzemdību sāpes var būt tik mokošas, ka nedēļām nevar normāli paiet, pasēdēt.
  • Es noteiktu būtu gribējusi zināt, ka ir tāds pēcdzemdību sāpes, kas līdzinās kontrakcijām pēc noteikta laika un ar labu intensitāti.

To, ka ne visur varēs iekļūt un nokļūt ar ratiņiem

  • Par to, ka sabiedriskas vietas ar zīdaini labāk neapmeklēt, nebiju aizdomājusies. Tāpat nebiju aizdomājusies par to, ka daudzās vietās nemaz ar ratiem nevar tikt - pakāpieni, veikalos šauras ejas, šķēršļi uz ielām.
  • Man visgrūtākais, par ko es pirms tam nebiju iedomājusies, bija un ir vēl joprojām pārvietošanās ar sabiedrisko transportu pa Rīgu ar bērnu ratiņiem. Daudzu cilvēku attieksme ir nevēlama, gadās, ka pat rupja. Bet ir arī pozitīvas pieredzes.

To, ka laiks paskries tik ātri

  • Būtu gribējusi laicīgi zināt, cik ļoti ātri paies laiks. Un, ka jānovērtē katra sekunde.

To, ka vairs nekad nekas nebūs tā, kā bija agrāk

  • Ka ar bērnu ienākšanu dzīvē Tu pati vairs nevarēsi justies viegli kā bērns, jo tā atbildības sajūta uzliek milzīgu slogu Tavai sirdij, prātam un ķermenim. Uz mūžu!
  • Domāju, ka dzīve turpināsies kā iepriekš, algošu aukli un visi būs laimīgi. Nebiju pat iedomājusies, ka pati būšu tā, kas nespēs kādam uzticēt auklēt bērnus mazos. Tā nu šīs pašas emocionālās nevarēšanas dēļ pati sevi esmu atstājusi novārtā.
  • Ka pati piedzimsi no jauna - jaunas prioritātes.

Paldies visām māmiņām, kuras dalījās ar savām domām un sajūtām!