Ķeizarbērnu stāsts

Esmu lepna 2 meiteņu mamma. Bet, vai esmu pieredzējusi dzemdības? Nu gluži tā es laikam nevarētu teikt. 

Mans stāsts sākās 2015. gadā. Ap 20. martu bija gaidāmas dzemdības. Jau tad zināju, ka vēlos dzemdēt Siguldas slimnīcā. Skaista, gaiša un ļoti neliela dzemdību nodaļa, kā arī atsaucīgs, smaidošs kolektīvs :) 

Paejot 20. martam nepacietība pieaug. Likās, ka tā jau ilgi šis brīnumainais mirklis jāgaida, bet diena pēc dienas un klāt bija 31. marts. Ap pulksten 13:00 sākās jau regulāras kontrakcijas. Sazvanīju vīru, kas lēnām sāka taisīties no  darba. Pulksten deviņos vakarā vēl pēdējās lietas salikuši, devāmies ceļā uz Siguldu, lai tiktos ar savu mazulīti.

Kontrakcijas palika arvien stiprākas, nogurums no negulēšanas aizvien lielāks. Tā visu nakti, mēģinot dažādas pozas, gaidījām īsto brīdi, kad varēsim doties uz dzemdību zāli. Pulksten 8:00 no rīta, dodamies uz zāli. Vēl mirklis zālē, kad vecmāte saka, ka sāpes esot par mazu. Saņēmu sistēmu, lai stimulētu lielākas sāpes un tomēr nekā. Atceros, ka brīžos, kad nebija kontrakcijas vienkārši migu ciet no noguruma. Pēc 10 minūtēm man tiek palikta lapiņa, kur jāparakstās par operāciju. Un tajā brīdī sapratu, mans dzemdību stāsts, nebūs dzemdību stāsts. Akūts ķeizars. 

Protams, satiekot mazulīti, asaras, emocijas un prieks bija neaprakstāms, tomēr nekad nevarēšu teikt, ka piedzemdēju viņu.

Kad pirmā meitiņa jau bija paaugusies, nolēmām, ka esam gatavi otrajam mazulim. Atceros, ka ļoti satraucos par rētu, jo lasīts bija daudz labu un ne tik labu scenāriju, tomēr vēlme piedzīvot satikšanos ar otru bērniņu bija tam visam pāri. 

Tuvojoties 23. aprīlim, kas bija noliktais dzemdību datums, iestājās liels satraukums par dzemdību norisi. Cik speciālistu, tik viedokļu. Par cik dzīvojām Rīgā, biju nolēmusi dot iespēju Dzemdību namam. Par cik man pirmās bija ķeizargrieziena dzemdības, pirms tam vajadzēja doties uz konsultāciju, kur tiek noteikts vai arī otrās būs plānots ķeizars vai personāls vispirms gaidīs dzemdību norisi. 

Ierodoties uz konsultāciju dzemdību namā manī bija ļoti liels satraukums par to, lai netiktu radīts nekāds papildu risks ne man, ne mazulītei. Ieejot konsultācijas telpā, nevienā brīdī netika pieminēts plānveida ķeizargrieziens, tikai teksts: "tu izskaties pēc dzemdētājas, gaidām 41n3d. "

Protams, manī asaras acīs, un nemiers vēl lielāks. Arī vīrs īsti nezināja kā palīdzēt, bet kopā vienojāmies, ka aizbrauksim vēl konsultācijā uz Siguldu. 

Bija ceturtdiena, iebraucām Siguldā, iegājām dzemdībi nodaļā, un tur pretī smaidīja manas pirmās meitiņas vecmāte. Par cik pagājuši jau 4 gadi kopš te bijām, nedomāju, ka mūs pazina. Viņas vienkārši tur tādas ir smaidīgas un mierīgas.

Aprunājāmies ar nodaļas vadītāju, nomierināja mūs un pierakstīja uz pilnām 40 nedēļām plānveida ķeizargriezienu.

Devāmies mājup, mierīgi pavadījām atlikušās brīvdienas un gatavojāmies norādītajā datumā būt gataviem nodaļā.

Ļoti skaista diena bija 23.04. Saulaina, mierīga. Ieradāmies un iestājāmies nodaļā, sakārtojām jau visas mantas pa rokai. Un tad nu man bija jādodas uz operāciju zāli. Sajūtas- no vienas puses tu zini, ka satiksies ar mazulīti, no otras puses sajūta kā uz pierakstu kādai operācijai. 

Sākotnēji plānota bija standarta anestēzija ķeizargrieziena gadījumā, bet, pēc maksimālo mēģinājumu skaita, ievadīt neizdevās. Pēc vecmātes teiktā, ļoti rets gadījums. Jā, man piedzima mazulītis, vispārējā anestēzijā. Kad pamodos, jau biju savā palātā un mazulītis gulēja tētim uz krūtīm. Man nekad prātā neienāca, ka otrā tikšanās būs šāda. 

Esmu kopā ar vīru radījusi, iznēsājusi, bet ne piedzemdējusi savas meitiņas. Lai gan esam laimīgi kopā, man kā sievietei laikam vienmēr būs par to neliels rūgtums un rēta, kas par to vienmēr atgādinās...