19.05 12:00-17:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Šis nebūs blogs par neauglību un ilgām cerībām uz bērniņu. Šīs būs manas pardomas par to, ka bērnus nevar ieplānot un viss dzīvē nenotiek pēc plāna. Tāds nedaudz intīms blogs no manis.
Esmu jau gandrīz 13 mēnešus mamma burvīgai meitiņai. Pirmais mazais pieteicās neplānoti. Ārsta neprofesionalitātes dēļ domāju, ka man bērnu nevar būt...līdz mirklim, kad ar vīru beidzām izsargāties-ja jau nevar, tad nav jēga izsargāties. Un burtiski pirmajās reizēs bēbītis pieteicās. Šoks, rokas trīcēja, nespēju aptvert, ka tas notiek ar mani. Bijām priecīgi.
Tagad jau pāris mēnešus jūtamies gatavi vēl vienam mazajam. Gribam bērnus ar salīdzinoši mazu vecuma starpību. To varētu saukt par bērna plānošanu, tikai lieta tāda, ka bērnus nevar ieplānot-paši atnāk tad, kad to vēlas. Un jau kārtējo mēnesi testā redzu vienu sītriņu. Es zinu, ka man nav kur skriet, ka būtībā organisms vēl nav atguvies(nav mēnešreižu, bērns joprojām ēd krūti). Bet man gribas! Tā gribas, ka jau sāku sev piezīmēt klāt visādas pazīmes-te vēdera lejas daļu pavelk, te uzmetas tāds pat pumpas kā bija 1. trimestrī, te tas un tas, viss kaut kas, tikai ne pa tēmu.
Man šķiet, ka esmu tādas kā dilemmas priekšā-gribi vēl vienu, pārtrauc krūtsbarošanu. Savādāk tur nekas nebūs. Un esmu maksimāliste-man visu gribas! Gribu vēl barot, gribu vēl vienu.
Liene Krúza
Ezis2009
Alexa26