Kādos gadījumos vēlamāk lūkoties stacionāra virzienā

Ir situācijas, kad speciālists, tajā skaitā vecmāte, var atteikt sievietes vēlmei dzemdēt mājās. Situācijas, kad tas iespējams, pārrunājām ar mājdzemdības praktizējošu vecmāti Māru Griezi. 

Veselības riski. Pirms mājdzemdībām grūtnieci un bērniņu rūpīgi pārbauda, veic analīzes. Ja bijis ķeizargrieziens, veic pastiprinātu USG rētai. Vienmēr izvērtē prognozējamos riskus mātei un bērnam. Ja mājdzemdības ir bīstamas bērnam vai mātei, tad sieviete dzemdēt mājās nedrīkst. 

Vēlme izmantot epidurālo analgēziju, doties uz stacionāru. Ja sieviete saprot, ka vēlas kā iespējamo atsāpināšanas līdzekli izmantot epidurālo analgēziju vai drošāk jūtas stacionārā, tad mājdzemdības nav vēlamas. Ja sieviete nav izteikusi vēlmi par plānotām mājdzemdībām,  neviena vecmāte necentīsies viņu par to pārliecināt.

Protams, arī mājdzemdībās var būt situācija, kad sieviete nevar izturēt piedzīvotās sāpes un viņu ir nepieciešams pārvest uz stacionāru, tomēr būtībā māmiņas, kas ir paredzējušas dzemdēt mājās, zina, ka sāpes ir dzemdību sastāvdaļa, ka tās nav nepieciešams pārtraukt, bet tām ir jāļaujas, atrodot sev piemēroto veidu, kā sāpes padarīt panesamas, kā relaksēties un kā rīkoties, lai palīdzētu dzemdībām turpināties.

Psiholoģiskais risks. Vecmātes ir teikušas, ka to nosaka mammas "starojums" jeb sajūtas runājot ar grūtnieci. Ir jābūt pārliecībai, ka sieviete to spēs izdarīt mājās, nevis vēlēsies, ka beigās vecmāte to izdara viņas vietā. Vecmāte var palīdzēt un to arī dara, tomēr darbs līdz pašām beigām ir jāizdara māmiņai pašai. Kādreiz māmiņai liekas, ka viņa vēlas dzemdēt mājās, bet ne vienmēr to viņa var izdarīt, nav psiholoģiski tam gatava. Māra Grieze uzsver, ka māmiņas nevis tiek pārliecinātas, cik labi un vajadzīgi ir dzemdēt mājās, bet ļoti rūpīgi tiek izvērtēts grūtnieces psiholoģiskā gatavība mājdzemdībām. Sievietes vēlmei ir jānāk no iekšienes, nevis ārēju apstākļu mudinātai.

Sievietes patiesā motivācija. Nepietiek ar to, ka sieviete vēlas mājdzemdības, jo viņas vīrietis ir teicis, ka tā būtu labi vai viņas labākā draudzene ir izstāstījusi, cik brīnišķīga pieredze tā ir. Sievietes patiesajai motivācijai ir jānāk no viņas pašas, nevis tāpēc, ka kāds cits tā grib vai uzskata par labu esam.

Vecmātes faktors. Lai arī Latvijā ir tikai neliels skaits vecmāšu, kuras praktizē mājdzemdībās, tik un tā katrai ir savs rokraksts un katra strādā nedaudz citādāk. Ir svarīgi, lai māmiņa var sastrādāties ar konkrēto vecmāti, uzticēties, lai veidojas kontakts, jo tieši vecmāte pieņems dzemdības, risinās situācijas, ja būs kādi sarežģījumi. Svarīgi, lai sakrīt, ka tieši šī vecmāte var strādāt ar šo mammīti. Ja nav šī “klikšķa”, tad vecmāte var ieteikt meklēt sadarbības iespējas ar kādu savu kolēģi un māmiņa pārdomāt.

Vīra faktors. Tā kā mājdzemdības ir ģimenes notikums, nedrīkstētu būt tā, ka kāds no ģimenes ir pret tām. Ja vīrs ir pret mājdzemdībām, tad tādas dzemdības nevar notikt labvēlīgā, uzticēšanās pilnā gaisotnē. Vecmātes savā pieredzē ir saskārušās ar novērojumiem, ka attiecības ģimenē un vīra uzskati par dzemdībām un sievieti, var ietekmēt dzemdību norisi, piemēram, izsaucot asiņošanu. Jo mēdz teikt, ka dzemde asiņojot izraud to, ko sieviete citādāk nevar izraudāt, to kas nav pateikts, nav izrunāts. 

Sagatavošanās darbs. Pat tad, ja sieviete ir sākusi gatavoties dzemdībām, jebkurā brīdī var tikt pieņemts lēmums, ka dzemdēt tomēr labāk ir stacionārā. Tās ir daudzas tikšanās ar vecmāti, lekciju apmeklēšana, jautājumu noskaidrošana, kas visu izkristalizē daudz skaidrāk. Viens no rādītājiem ir sievietes dzemdību plāns, kas parāda, cik labi viņa ir izpratusi dzemdību norisi, savu lomu tajā, kā tam ir sagatavojusies, kā jūtas kā dzemdētāja, ko dara ģimene, bērni dzemdību laikā. Ja vecmāte saprot, ka sieviete nav gatava mājdzemdībām, viņa rosina sievieti tomēr dzemdēt stacionārā.

Apstākļi mājās. Vecmāte iepazīstas arī ar topošās māmiņas apstākļiem mājās, izvērtējot, vai konkrētajās mājās sieviete jūtas droši un brīvi, vai spēs atraisīties un ļauties dzemdībām, kā arī, vai sieviete iegādājusies mājdzemdībām nepieciešamās lietas. Arī attālumam līdz tuvākajam stacionāram jābūt pietiekami tuvam, ja stacionārs atrodas vairāk kā 30 minūšu attālumā no dzīves vietas, mājdzemdības nevar notikt. 

Vienmēr paliek izvēle. Pat tad ja māmiņa un vecmāte ir lēmušas par labu mājdzemdībām, sieviete arī savā dzemdību dienā, arī dzemdībām sākoties var izlemt, ka vēlas dzemdēt stacionārā. Tā ir sievietes ieklausīšanās, kā viņa jūtas labāk, kā jūtas drošāk, kā jūtas bērns un atbilstoša rīcība. Vienmēr pastāv izvēle, vienmēr ir variants B – kā pašai māmiņai, tā vecmātei. Jo būtiskākais,  neatkarīgi no dzemdību vietas, lai ir veselas māmiņas un veseli bērni.