Kad mazā gaida vairāk nekā lielā

Meita aizmiga, turot rociņu uz mana vēdera. Viņa gaida bērniņu, gaida un ļoti mīl. To visu jūt arī punčbēbis, jo pat visaktīvākā kāiņu un rociņu izlocīšana vakarā rimstas, kad lielā māsa pieskaras puncim vai nodzied kādu dziesmiņu. 

Ik pa brīdim lielā māsa tomēr palūdz apskatīties nabiņu, cerot, ka ieraudzīs tur bērniņu, taču nekā, mums vēl nedaudz jāpagaida, jāpaciešas un tad...

Esmu neizsakāmi laimīga brīžos, kad meita stāsta par to, ka manā vēderā dzīvo bērniņš, par kopīgajiem brīžiem, kad domājam kopā bērna vārdiņus, smejoties par tiem, ko esam tikko izdomājuši, samiksējot dažādas zilbes. Smaidu, kad kopā izvēlamies bērnu drēbītes un brīnos par savu bērnu brīžos, kad viņš cītīgi cenšas man palīdzēt piecelties, apsēsties vai uzkāpt augšā pa kāpnēm. Brīžiem jūtos kā valis, citreiz kā pingvīns, bet meita to visu šķiet nemanām, cenšoties darīt visu, lai man ir ērtāk un labāk. 

Viņa būs izcila māsa, es zinu! Viņa būs labākā palīdze un aukle pat nelūdzot, vienkārši tāpēc, ka man ir tik ļoti veicies! 

Es vairākus gadus nevarēju saņemties otram bērniņam, uztraucoties par to, vai nenodarīšu pāri pirmajam, atņemot mammu par daudz vai agru... Tik daudz viņu nākotnes rotaļu laika atņēmu, veltot to raizēm un bailēm, tikai tagad saprotot, ka man vienkārši bija jātic savam bērnam, kas nu jau mazo gaida, šķiet, daudz vairāk nekā es pati :)