Kad bailes mijas ar MĪLESTĪBU

03. Feb 2017, 18:21

Diena, kad ar trīcošu sirdi turi rokās grūtniecības testu un jā redzi divas strīpiņas Tu izmainies... Tu apzinies, jā tagad manā dzīvē ir ienācis maziņš brīnumiņš, kas aug manī....Mans brīnumiņš.....''Tu būsi...Tu jau esi māmiņa!'' saka prāts...Sirds gavilē. Pasaule sagriežas, acīs sariešas laimes asaras. Tava dzīve mainās....

Noteikti katrai māmiņai, uzzinot par gaidāmā bērniņa ierašanos pasaulē, raisās spilgtas emocijas.Jo tā ir tik liela laime, mums katrai ir savs stāsts, varbūt kāda bērniņu gaidīja ilgi un jau sāka zust cerība, varbūt kādai bērniņš atnāca ātri un negaidīti, bet tā pat mīlēti... Mūsu stāsti ir tik daudz un dažādi. Un katrai tie mums nozīmēs pašu svarīgāko pasaulē, jo tā radās mūsu brīnumiņi, lolotie, ilgi gaidītie!

Vēlējos šoreiz ar Jums padalīties sajūtās par šo skaisto gaidību laiku, par laiku, kurā mūs apciemo tik daudz emociju virkņu...

Domājot par savām sajutām, kuras izjutu, turot rokās liktenīgo grūtniecības testu, es atceros, cik ļoti trīcēja rokas, šaudījās tik daudz dažādu domu.. Un nē, neviena no tām nebija slikta. Pirmais, ko darīju bija zvans manam dzīves biedram, nespēju nociesties līdz vakaram, lai pastāstītu šo svarīgo notikumu, notikumu, kas mainīs mūsu dzīvi..
Tā jau pienāca vizīte pie ārstes, sirds trīc, līst asaras.. Ziniet, tagad es tiešām nesaprotu, kādēļ biju tik emocionāla. Dakteres smaids un laipnība manī radīja mieru. Un pirmā sonogrāfa bilde...Mazs,mazs zirnītis...Mans zirnītis....Turot rokas šo bildi es sapratu, jā es būšu mamma!

Un tā ritēja laiks, augām un augam joprojām, puncis aug un mans mazais zirnītis, jau spārdās tā, ka mamma salecas... Ziniet tā tik tiešām ir laime, ko Mums, sievietēm ir lemts izjust, jo tikai Mums ir tā svētlaime iznēsāt mazo dzīvībiņu sevī. Sēžot paijājot vēderiņu atkal apciemo laimes sajūta, tā neaprakstāmā laime...

Jau skapītī atvēlētā vietiņā, stāv maza kastīte, mazs pūriņš, kurā sagatavotas vilnas zeķītes, mazi rozā cimdiņi un čībiņas.. Ak vai, tik ļoti gribas viņus cilāt un cilāt, kaut vairākas reizes dienā...Rodas tādas dziļas neaprakstāmas ilgas pēc nezināmā un nesatiktā...

Un tagad iezogas bailes, kā būs, vai būšu laba mamma, vai man tas izdosies???? Vai es mācēšu apmainīt pamperu, pareizi pabarot, pareizi turēt.... Tik daudz domu.. Vai tiešām tā jūtas katra jaunā māmiņa?

Bet ziniet, es ticu, ka tas ir normāli, ka šīs mazās bailītes ir kārtējās gaidību emocijas, kurām jāaiziet cauri, jo galvenais, pats galvenais ir MĪLESTĪBA, MĪLESTĪBA, kura mūsos mājo jau no pirmā brīža, kad uzzinājām par saviem mazajiem brīnumiem!