Kā pasaulē nāca mūsu Ziemassvētku brīnumiņš

Mana grūtniecība neiestājās nedz pirmajā, nedz arī otrajā mēnesī kopš brīža, kad izlēmām par labu mazulim, - nācās apbruņoties ar pacietību, jo maģiskais mirklis pienāca tikai pēc pusgada. Tas bija tik klasiski, ka liek sejā parādīties smīniņam - man palika slikti. Atceros, kā runāju ar priekšnieci, skatījos viņai acīs un cīnījos ar kāpjošo nelabumu. Jau tajā pašā brīdī manī radās aizdomas, un satraukums lika dīdīties no vienas kājas uz otru. Tiklīdz pienāca pusdienu pārtraukums, devos uz aptieku, kur iegādājos “Maria” grūtniecības testu, lielveikalā nopirku mazu stikla svečturi (nu kaut kur taču ir jāiečurā!) un darba tualetē veicu šo testu. Pētīju, acis cieši samiegusi, un nevarēju noticēt, ka tā rozīgā atblāzma ir otrā svītriņa. Un tad (ak, cik muļķīgi!) nolēmu, ka tests ir negatīvs. Taču mēnešreizes tā arī neparādījās. Tad nu trīs dienas vēlāk mājās uztaisīju vēl vienu testu. Atstāju tualetē un dzīvojamajā runāju pa telefonu ar mammu. Sarunas laikā uz brīdi par to pat piemirsu, tad atcerējos un devos apskatīties rezultātu. Pilnībā pozitīvs... Kājas palika mīkstas, smaids no sejas nebija novācams, ausis vairs nedzirdēja mammas klāstītās tenkas. Un tad es teicu:” Mamm, beidz runāt. Man liekas, es esmu stāvoklī. Es tev nebūtu to uzreiz teikusi, bet es nevaru izlikties, ka tagad nestāvu ar pozitīvu grūtniecības testu rokā.” Viņas prieks bija bezgalīgs, tāpat kā manējais. Drošības labad veicu vēl trešo testu, tad sazvanīju labāko draudzeni, kura ieteica testu nofotografēt un parādīt draugam bildi. Tad nu izgāzu miskasti uz grīdas (abus biju kārtīgi “iebakājusi”) un izvēlējos labāko “modeli”. Protams, ka es ar savu muļķīgo smaidiņu lielos jaunumus jau biju mazliet nodevusi, tāpat draugs bija ievērojis, ka mēnešreizes kavējas, taču tas lielo brīdi nesabojāja. Kad parādīju fotoattēlu, viņš jautāja:” Kas tas ir?”, es atbildēju:” Pozitīvs grūtniecības tests, patiesībā, viens no trijiem. Tu būsi tētis.” Tas moments, tās sajūtas… Trīcošas rokas un kājas, dīvains un milzīgs smaids… Tajā vakarā mēs ēdām tītara gaļas kotletes un uzsākām ceļojumu uz pilnīgi jaunu dzīvi…

Grūtniecība bija skaista, skaistā laikā – plaukstošajā pavasarī un vitamīniem bagātajā vasarā. Saulīte parūpējās par endorfīniem, tuvinieki par kompāniju un palīdzību, bet es pati – par sevī augošo dzīvību. Ļoti daudz staigāju, tikpat daudz ēdu, (taču liekajā svarā neiedzīvojos) nebaidījos nest iepirkumus, kāpt pa trepēm, doties pastaigā karstumā. Vēlāk pateicos draugam par to, ka nesprostoja mani saudzējošā režīmā, bet uzticējās manām sajūtām. Pirmos 4 mēnešus mocījos ar stipru nelabumu, taču ne reizi nevēmu. Lielais nogurums apciemoja kā pirmajā, tā trešajā trimestrī. Lai gan izstaigāju visu vasaru, tūskas praktiski nemaz nebija, tā nedaudz apciemoja pēdējā mēnesī – septembrī, taču tas netraucēja baudīt grūtniecību un mīlēt sevi.

Lai cik skaisti arī nebija šie deviņi mēneši, tie no manis, kā jau no katras grūtnieces, bija prasījuši daudz. Turklāt mani sāka mocīt šausmīgas muguras sāpes, kurām nelīdzēja pat masāža. Mierināju sevi ar domu, ka jau pavisam drīz tas beigsies, un es kļūšu par mammu. Taču mazulītei bija citi plāni. Pienāca pirmais noliktais datums, tad otrais. Nekā… Aizgājām paklausīties tonīšus, vecmāte nosmējās:” Tu mierīgi vēl nedēļu vari nostaigāt.” (Ironiski, bet meitiņa piedzima tieši pēc nedēļas) Atceros, kā draugs pārnāca no darba un atrada mani gultā sūdzoties:” Kāpēc visas citas dzemdē, bet es nē? Vai tad tas ir tik daudz prasīts? Man taču ir tik grūti…” Meklēju internetā, kā dabiski pasteidzināt dzemdības. Sāku ar aktīvu mājas tīrīšanu, tad devos pastaigā tādā tempā, par kādu jau biju aizmirsusi. Nekas nenotika.

Tad nu vēl palika mīlēšanās, ar to mums ir interesants stāsts. No 30. nedēļas izsargājāmies, jo biju ļoti jūtīga uz hormonu, ko izmanto arī dzemdību stimulēšanā (baidos kļūdīties, liekas, oksitocīns). 28. nedēļā pēc tuvības pa nakti sākās tādi kā krampji – velkoša sajūta vēdera lejasdaļā, stipras muguras sāpes. Tā mocījos divas stundas. Nobijos ne pa jokam, nākamajā dienā runāju ar vecmāti, viņa ieteica “Nošpu”. Vēlāk drausmīgās epizodes atkārtojās, ievēroju, ka tās sākas tikai pēc tuvības. Izlasīju par kādu sievieti ar tādu pašu problēmu, viņai ārsts ieteicis izsargāties. Pēc abpusējas vienošanās nolēmām, ka darīsim tāpat. Tad arī krampji vairs neatkārtojās.
Sapratu, ka tieši tā ir “atslēga” uz dzemdībām. Vakarā nosvinējām drauga vārda dienu, es sakopos, vēlreiz pārskatīju dzemdību somas saturu – viss bija ideāli. Iepriekš izstāstīju partnerim par savu plānu, viņš neiebilda. 22.00, kā jau ierasts, sākās krampji. Tie gan nebija tik stipri, lai varētu tikt saukti par dzemdību sāpēm, taču tie viesa manī cerību. Draugs ik pa laikam pajautāju kā jūtos, teicu, ka vēl nekas nav skaidrs, bet reakcija ir. Vēl pēc kāda laika mani krampji pārvērtās par periodiskām, taču salīdzinoši nelielām sāpītēm, kuras ar laiku kļuva arvien stiprākas. Teicu draugam :”Nezinu, kādām jābūt dzemdību sāpēm, taču man liekas, ka kaut kas notiek.” Pēc laiciņa viņš aizmiga, es paliku viena. Ap 00.00 izkāpu no gultas un pastaigāju, līdz 01.00 likās, ka sāpes kāpinās. Noguru un kāpu atpakaļ gultā, kur…aizmigu! Pamodos nedaudz pēc 6.00 un sāku raudāt, jo domāju, ka tā bija “viltus trauksme”- sāpes bija pagaisušas kā nebijušas. Kamēr tā gulēju un raudāju, jo atkal nekā, mani pārņēma pēkšņas, nenormāli stipras sāpes, kurām sekoja sajūta, ka “kaut kas nāk”, tāpēc skrēju uz tualeti, kur paspēju pēdējā brīdī, jo sāka gāzties augļūdens. Sēdēju uz poda, trīcošām rokām plēsu tualetes papīru un spēju domāt tikai par vienu – man nogāja ūdeņi. Dzemdības ir sākušās. Sabāzu starp kājām papīra kaudzi, aptinos ar dvieli un cēlu augšā topošo tēti. Bija 6.30, viņam tieši tajā brīdī ieslēdzās modinātājs (mazulīte ļāva izgulēties). Es viņu pakratīju un teicu :”Man nogāja ūdeņi.” Viņš atmodās sekundes simtdaļā. Atgriezos tualetē, kur nomainīju apakšveļu un ieliku paketi (kuru drīz nomainīju pret pamperi, jo ūdens turpināja tecēt). Šajā laikā jau sajutu pirmo īsto kontrakciju. Kad atgriezos istabā, vecmāte jau bija sazvanīta. Viņa teica, ka vajadzēs pāris stundas pagaidīt, līdz sāksies tās īstās sāpes, pie tā arī palikām. Taču kontrakcijas jau bija, tās bija pietiekami stipras un regulāras (ik pēc 5 minūtēm), tāpēc zvanījām vecmātei vēlreiz, šoreiz izstāstot arī to, ka kaut kas sākās jau pa nakti. Tas visu mainot. Vecmāte apsolīja pēc kādas pusstundas būt klāt. Tikmēr centos nomierināties un beigt trīcēt (drīzāk kratīties), apzinīgi elpoju kontrakciju laikā. Paralēli sakrāmējām mantas un saģērbāmies. Arī vecmāte ar transportu bija klāt. Braucām uz slimnīcu.

Pārbaudot atvērumu izrādījās, ka tas ir jau 7 cm. Teikšu godīgi, tik tālu viss likās viegli – dzemdības kā dzemdības, bļaut negribējās, drauga pieskārienus tieši tāpat. Tonīšus rakstot bija grūti nogulēt, daudz labāk jutos nonākusi uz bumbas. Teicu, ka nost vairs nekāpšu. Taču vislielākais atvieglojums pārņēma iekāpjot vannā (izvēlējos ūdens dzemdības, labākais lēmums manā mūžā!). Tur tad arī tika aizvadīts atlikušais laiks. Draugs turēja roku (nu jau sāpēja tik ļoti, ka bez viņa vairs nevarēju, doma, ka viņš aizies uz tualeti man uzdzina paniku), laistīja mani ar ūdeni, palīdzēja apsēsties, atkal atgulties, pienesa karsto šokolādi, kas vienā mirklī atgrieza iztērēto enerģiju. Dzēru daudz ūdens, ik pa laikam cīnījos ar nelabumu. Pauzēs starp kontrakcijām atpūtos, iespējams, kādā brīdī pat īsi iesnaudos. Kopumā sāpes pārdzīvoju labi, vien pāris reižu uz brīdi zaudēju kontroli. Kādā brīdī man ievietoja svecīti, kas palīdzēja visam raitāk atvērties (pretīga sajūta savienojumā ar kontrakciju). Tas iedarbojās, pienāca laiks spiest. Un te arī sākās jautrība – man bija bail spiest. Bail saplēst kājstarpi, izspiest ko lieku, cīnīties pēc elpas… Nezinu, no kā tieši baidījos, taču šīs bailes mani gluži vai paralizēja, kādā brīdī visā nopietnībā domāju, ka tā arī nesaņemšos spiest. Taču tad, kad beidzot nolēmu “saudzīgi” pamēģināt, atklāju, ka tad vairs tik ļoti nesāp. Sāku cītīgi spiest un uzzināju, ka to vienkārši neprotu. Ironiski? Tagad jā, tobrīd gribējās vienīgi raudāt. Sākās diskusija ar vecmāti :”Spied!”, “Es jau spiežu!”, “Nē, nespied vis!”. Beidzot “uzķēru” pareizo tehniku, kuru uz beigām atkal pazaudēju… Kad mani nostādīja fakta priekšā – pēdējais spiediens, ja nesanāks, vajadzēs griezt – sapratu, ka man tas vienkārši IR jāizdara. Iztēlojos sevi tādu sagraizītu… Un izslēdzu šādu variantu. Lielo un pēdējo kontrakciju nācās pagaidīt, man spaidīja dzemdi, jo, cik sapratu, biju procesu ievilkusi, un tas kļuva gausāks. Jutu tuvojamies lielo brīdi, sakāpināju apņēmību un, drauga mudinājumu pavadībā, (spied, spied, Monta, spied!) 23. septembrī, plkst. 14.13 pasaulē nāca Ieva. Lielā, brašā meitene (4.598 kg. Un 59 cm.) paraudāja vien īsu brīdi, - jau pēc dažām minūtēm, pierīti savilkusi, viņa uzsāka pasaules izpēti.

Dzemdības ilga 8 stundas, plīsumu man praktiski nebija, tika uzlikta viena maziņa šuvīte. Piecelties gan nevarēju līdz 21.00 vakarā, kad biju kārtīgi paēdusi, atpūtusies un saņēmusi sistēmu ar dzelzs šķīdumu (droši vien nepareizi uzrakstīju). Nezinu, kas tam bija par iemeslu – tas, ka nebiju ēdusi, kārtīgi gulējusi, liels bērns vai asiņu zudums. Visticamāk, viss kopā. Taču jutos ļoti labi, tas, ka nevarēju izkāpt no gultas man netraucēja vērot un mīlēt to mazo brīnumiņu, kura čāpstinot sūkāja dūrītes, lai gan tikko bija pabarota un spītīgi negulēja vairākas stundas pēc dzemdībām.
Tagad Ieviņai ir nepilni 4 mēneši. Viņa skaļi smejas un braši veļas – uz punča un atpakaļ. Viņa mūsu dzīvi ir pilnībā pārvērtusi, esam tik laimīgi kā nekad iepriekš. Dzemdības bija brīnišķīgs mirklis, kad izvērtēju sevi un savu brīnišķīgo partneri, kurš bija neatsverams palīgs un atbalsts tik grūtā brīdī, tāpat arī pēc dzemdībām. Lai gan tūlīt pēc dzemdībām apšaubīju savas spējas to jebkad otrreiz atkārtot, tagad droši varu teikt – reiz mums būs divi bērni!
Interesanti, ka parēķinot 9 mēnešus atpakaļ, sanāk, ka Ieviņa ir ieņemta ap Ziemassvētkiem. Viņa ir mūsu Ziemassvētku brīnums! Un vārdiņš, kurš atbilda vairākiem kritērijiem, svin savus svētkus Ziemassvētku vakarā, simbolizējot šo maģisko un svētīgo mirkli – mirkli, kad tu saņem lielāko dāvanu pasaulē.

KONKURSS: aicinām dalīties arī tevi savā DZEMDĪBU stāstā!