Kā es sagaidīju mono-mono dvīņus

Jūniju pavadīju raudot, jo sapratu, ka kāzu dienā man ir jābūt mēnešreizēm.O,nē- es taču tā rēķināju, izvēloties kāzu datumu, bet tas bija gandrīz gadu atpakaļ un kaut kas nobīdījās. Kāzu rīta pamodos, nopriecājos, ka nekas nesākās, tomēr paķēru līdzi mammas somiņā higiēnas piederumus, ja nu sākas dienā. Bet tomēr diena pagaja fantastiski:) Dienu pirms kāzām biju uztaisījusi grūtniecības testu, tāpat vien, bet nekā.Iemetu somiņā un aizmirsu:D

Par grūtniecību uzzināju dienu pēc kāzām, kad taisoties prom no vēcāku mājas un ņemot mantas, somas kabatā pamanīju testu ar divām svītriņām, otra ļoti bāla. Braucot mājās, iegādājos vēl vienu testu.Protams, neizsakāms prieks, lai gan nevar teikt, ka grūtniecība bija ļoti plānota. Pieteicos uzreiz pie ārsta, jo pirmā grūtniecība, ko darīt, vai var braukt medusmēnesī, vai tas nekaitēs? Vizītē apstiprināja grūtniecību pēs hcg analīžu rezultāta, bet usg taisīt bija par agru.  Priecīgi devāmies ekskursijā uz Itāliju:) Joprojām atceros kā mēs Veronā pie Džuljetas sienas ielikām zīmiti "Mans vārds+ Vīra = uzzīmēts bēbis". Visu medusmēnesi uztraucos par grūtniecību, jo tik daudz bija lasīts par progesteroniem utt. 

Atgriežoties Latvijā, atkal aizgāju pie ārsta, mani paņēma uzskaitē, dzirdēju mazulīša sirdspukstus un dabūju usg bildīti. Jē, mums būs mazulis!:)

Likās, ka pasaule apstājas

Ap kādu 10. nedēļu sajutu stipru vilkšanu vēderā. Piezvanīju ārstei, teica, lai atnāku. Skatoties usg saka:"Tu zini, ka tev tur ir 2 bērniņi?" Kooo? Nopietniiii? Likās, ka pasaule apstājas. 

Te nu sākās mans stresa pilnais grūtniecības laiks. Vienolas dvīņi, bez starpsienas. Ārsti uzreiz brīdināja, ka diezgan rets un ārkārtīgi bīstams gadījums. Analīzes, usg viss bija labi. bet jebkurā brīdī mazie varēja sastrādāt nedarbus, jo viens ar otru ir kopā. usg varēja redzēt kā bāza viens otram dibenu sejā:D

Uzreiz mani brīdināja, ka 30-34 nedēļai jāgatavoja ķeizaram, jo pēc tam mazie paliek lielāki un var nodarīt viens otram pāri+ var sasiet nabassaites kopā. 

Jācer uz labāko..

Usg ik pēc 2 nedēļām. ap 26 nedēļu usg pasaka, ka mazie veido cilpas no nabassaitēm. Prasu, ko darīt? teica, neko es ietekmēt nevaru, jācer uz labāko. Jācer uz labāko??? kā es vienkārši varu sēdēt mājās un cerēt uz labāko? cerēt, ka viņi neaizies bojā??? Izgāju no usg asarās. Jutos tik bezspēcīga.

Nākamajās usg viss bija bez izmaiņām, 32.nedēļās jāstājas Dzemdību namā. Es gan domāju, uzzināt vēl kādu viedokli. Aizgāju Stradiņos pie nodaļas vadītājas uz konsultāciju, jo radās situācija, ka mana uzskaites daktere uzskatīja, ka varu staigāt lidz beigām, usg speciālists teica, ka līdz 34.ned. maksimums. Stradiņos ļoti jauka daktere, pateica,ka tā esot, ka tādu dvīņu gadījumos maksimums līdz 34.nedēļai var nostaigāt, pēc tam pārāk liels risks un liela iespēja, ka mazuļi aiziet bojā. Sarunāju, ka 3.februārī stājos nodaļā un tad skatās, kad taisīt  keizaru. 

Tomēr jau janvāra beigās salēca asinspiediens un ar ātrajiem nogādāja uz Stradiņiem.Veiksmīgi izārstēju spiedienu, bet uz mājām vairs nelaida. Katru dienu klausījās tonīšus, regulāri taisīja sonogrāfiju. Jebkurā brīdi mazajiem var palikt slikti, ja nu viens pārspiež otram nabassaiti vai vēl kas. 

Trīs nedēļas Stradiņos, steroīdu potes

Nodzīvoju Stradiņos 3 nedēļas, saņēmu steroīdu potes, lai atveras mazajiem plaušas. atnāca nodaļas vadītāja uz palātu ar jautājumu:"kad tad taisam ķeizaru?" un nozīmēja 10.februāri. Es šokā, palicis mazāk kā nedēļa, man bail... Es zinu, ka mazos uzreiz vedīs uz intensīvo.

No ārstes uzzināju arī to, ja mazajiem viss normāli, iedos paturēt, ja nē uzreiz vedīs uz intensīvo.

Sagaidījām Robertu un Artūru, bet - sākās murgs

Pienāca 10.februāris, no rīta iedzēru savu spiediena tableti (vecmāte teica, ka jādzer, bet nevjadzēja, jo arī anestēzija pazemina spiedienu) un drīz vien bija jau plkst.9.00. mani iesauca, iešpricēja antibiotikas.Palika slikti, tad slikti palika no anestēzijas, jo pa zemu spiediens nokritās.Gulēju uz galda un bija doma:"Ai, iešu prom!Negribu!" Mani sagatavoja ķeizaram un iesauca vīru, jo viņš ar piedalījās. Jutu, kā daktere spaida vēderu un redzu, ka izvelk mazu kunkulīti, kurš ieraudas.Pēc neilga brītiņa vēl vienu, kurš ņaud kā kaķēns. Roberts  1860 g un 44cm un Artūrs 1990g un 43cm ir klāt:) Uzlika virsū:) Tikai tad sapratu, ka vīrs man aiz galvas sēž, pat nebiju pamanījusi.Apraudājāmies. Vīrs ar vecmāti aiznesa mazos uz intensīvās terapijas nodaļu un mani šuva ciet.

Pārveda uz palātu, vienīgā doma- kā iet mazajiem... Varot iet uzzināt pēc 3stundām. Pagāja laiks un sūtīju vīru uz intensīvo nodaļu. Atgriezās ar akmens seju, es jau nobijos.Teica, ka ārste teica, ka nevarot neko prognozēt pagaidām. un sākās murgs....

Mazie inkubatoros, ar katetriem, papildus skābekli..

Vakarā nesu pirmpienu, par spīti sāpēm gāju lielo gabalu uz intensīvas terapijas nodaļu, lai aprunātos ar ārsti. Mazie kunkulīši gulēja inkubatoros, ar vadiņiem iedurtiem katetriem, deva papildus skābeklīti, lai gan elpoja paši. Skats bija sirdi plosošs. Daktere neko nesolīja- priekšlaikus dzimuši, vēl jānovēro. Vienīgais, ko varu darīt un palīdzēt- nest pienu. Nākamajā dienā nesot pienu uzzināju, ka Artūram palika sliktāk, vairs neelpo pats. Plaušas līp kopā, nav izstrādājies surfaktants. Vēlāk arī atklāja pneimotoraksu- gaiss starp plaušu un ribu, plaušinā caurums. Raudāju katru dienu. Vēlāk uzlika uz mākslīgo plaušu ventilāciju. Katru reizi nesot pienu, uzmetu acis mazuļiem, dzirdot kā pīkst aparāti un dakteri skrien pie Artūra, man bija asaras līdz histērijai (Pat tagad rakstot, asaras tek). Es zināju, ka viņam ir slikti, bet cik slikti tajā brīdī nevarēju zināt. Deva turēt Robertu, Artūru turēju vienu reizi, līdz tai dienai, kad viņam palika sliktāk. 

Tikai pēc 7 dienām varot pateikt, vai arī otrs dzīvos..

Prasīju dakterei, vai viņš dzīvos? Atbilde bija- nezinu. Mani tas galināja nost. Katru vakaru lūdzu Dievu, katru dienu raudāju.Esot 7 dienas, pēc kurām var kaut ko pateikt par jaundzimušo. Tā mums gāja kā pa kalniem, te labāk, te solis atpakaļ. Vēlāk ārsti man neko vairs neteica, tikai teica, ka esot pozitīva dinamika. Pēc 7 dienām mūs pārveda uz Bērnu slimnīcu. Vēl pēc 2 dienām Artūru atslēdza no plaušu ventilācijas un viņš elpoja pats.  Stradiņu dakteri bija paveikuši lielu darbu, mūžam būšu viņiem pateicīga. Tagad saprotu, ka nestāstīja man visu to,ko dara, lai es nepārdzīvotu, ja atkal gadītos solis atpakaļ. Mazāk kā pēc nedēļas ar saviem puisīšiem bijām jau kopējā palāta. Man pašai vajadzēja likt viņiem sensorus, lai ierīces ķer sirdspukstus un elpošanu, aprūpēt viņus. Pēc pāris dienām bija arī sensori nost. Man bija tādas bailes palikt bez tiem, īpaši naktī.Bet viss bija labi. Palika mums vienīgais darbiņš- iemācīties zīst, jo līdz tam baroju caur zondi. Visu šo laiku cītīgi slaucu pienu, lai mazajiem pietiek, un devu caur zondi. Mikrologpēds nāca trennēt viņiem zīšanu, mācījās ēst no pudeles. Kad iemācīja izēst savu pudeli, mūs laida mājās. Tikām mājās pēc 1mēneša. Mājās mēģināju dot krūti, sākumā īsti nesanāca, bet 3 mēnešu vecumā paņēma krūti:)

Pēc nedēļas abiem jau 4 mēneši!

Tagad pēc nedēļas svinēsim 4 mēnešu jubileju. Dakteri saka, ka esot ļoti labi attīstījušies un pat nevar pateikt, ka priekšlaicigi.

 Šobrīd pat liekas, ka tas sākuma murgs nebija ar mums. Esmu pateicīga Dievam, ka sargāja mani grūtniecības laikā un mazos puisēnus piedzimstot. Tagad esam vienkārši laimīgi:)