Izrādās, ka var arī nerādīties un slēpties

Ir bijis kādas nedēļas "skrienamais" laiks, kad sanāk tikai pagulēt, pastrādāt un bērnus "pačubināt", ne tā pa īstam un no sirds, bet "skrienot". Sķita, ka šoreiz būs savādāk, šķita, ka šoreiz par sevi domāšu vairāk, bet realitātē nesanāk un to man no malas jau teica daudzi. Ļoti iespējams, ka es nemaz tā mierīgi un "neskrienot" nemāku.

Jā, aizvadījām lielo skrējienu "Bērnu pasaule 2018", kur sagatavojām tik daudz jaunu produktu, kur arī pati visas dienas stendā strādāju. Tad pašlaik tāds stresains laiks ir iestājeksāmeni lielajam puikam vidusskolas klasēs, gatavošanās izlaidumam, jo arī tur esmu pamanījusies piedalīties visā procesā. Kā dēls teiktu:"Tu visur ielīdīsi." Šodien viņiem klasei fočēšanās gada albūmam, albūmus veidosim mēs paši-vecāki. Ļoti ceru, ka izdosies un bērniem būs prieks. Pašlaik arī PLAY off laiks florbolā, turnīrs Tallinā, kur ļoti, ļoti ceru, ka aizbrauksim atpūsties, jo viesnīcu mums ar vīru un meitenēm esam nolūkojuši, bet dēls dzīvošoties kopa ar komadas biedriem savā viesnīcā.

Runājot par jaunāko atvasīti, kuru gaidu... Šoreiz atkal ir citādāk, ir fiziski vieglāk, izņemot "šausmīgās" galvassāpes un veģetatīvās distonijas lēkmes. Ja tas nebūtu, sajūtas būtu lieliskas. Tās kontrolēt 100% man neizdodas, jo, piemēram, vakar, biju spiesta nogulēt gultā visu dienu, jo acis miglojās, lūpas tirpa, galva sāpēja un "karuseļi griezā"...

Apciemojot dakterīti uz 20.grūtniecības nedēļu, biju pilnībā pārliecināta, ka zināsim, ko mēs gaidām, lai nav tā, ka katru vakaru sarunājamies ar "bebīti", bet vai nu ar "māsiņu", vai arī "brālīti". Pasūtījām pat īpašu kūku Raunas dārzā ar diviem variantiem, lai varētu iepriecināt mājiniekus, bet...

Bebis guļ šķērsām pāri vēderam un ar sakrustotām kājiņām. No aizmugures izskatās kā meitenīte, bet tik pat labi tur var būt kaut kas paslēpies. Dakterīte gan jautāja, vai tad nu mazāk mīlēsiet un, vai kādu īpaši gaidiet? Protams, ka mīlēsim gan meitiņu, gan puisīti, bet ļoti gribas zināt, jo līdz šim pat neviena drēbīte, neviens grabulītis nav iegādāts, lai arī ar Emīliju visu sarūpēju ļoti laicīgi.

Līdz šim šķita, ka mūsdienās, ar tik attīstītu medicīnu nav iespējams neredzēt, kas puncī dzīvo, līdz pati ar šo nesaskāros, jo mūsu "bēbis" slēpjas un vēlas saglabāt intrigu. Vīrs ļoti vēlas puisīti, dēls arī brālīti, meitiņas vēlas māsiņu, vīra mamma priecāšoties arī par vēl vienu mazmeitiņu... Tā, ka arī šeit 50:50

Dēlu pirms 16 gadiem saskatīju jau 12.nedēļā, kad pateica, ka būs puisītis, lielo meitu dr. Gailis ( toreiz viņš vēl bija dzīvs) saskatīja jau 9.grūtniecības nedēļā, Emīliju ieraudzījām kā meitiņu 20.grūtniecības nedēļā, bet šoreiz - spēlējam paslēpes...

Kā jums mammas ar paslēpēm?