Ilgošanās un plānošana❤

To, ka vēlamies mazuli, mēs sapratām ātri! Kāds teiks neprātīgi, kāds teiks - par agru, kāds sauks par trakiem. Bet jā! Vien pāris mēnešus pēc iepazīšanās, mēs jau par to runājām. Tik ļoti neprātīga un stipra ir mūsu mīlestība. Un nav jau tā, ka nezinu, uz ko tiecos... Man ir divi brīnišķīgi dēli no iepriekšējām attiecībām - 11 un 7 gadus veci...

Mīļotajam bērnu nav, bet viņš tik ļoti ilgojas pēc mazuļa... Jau pāris gadus arī es sapņoju par trešo, tikai līdz šim nebija tam ne īstais cilvēks līdzās, nedz arī piemēroti apstākļi utt... Lai vai kā, šobrīd saprotu, ka viss notiek īstajā laikā...

Pēc pāris mēnešu tikšanās, sākām runāt par bērniņu... Sākumā gluži kā pa jokam, bet ar tādu mīlestību... Gsndrīz skaļi sapņojām... Līdz nāca ierosinājums pārtraukt lietot kontracepcijas tabletes. Tās jau tāpat manam organismam par labu nenākot utt utt... Izrunājām visus par un pret un to, ka šis solis mūs tuvina loģiskām sekām un pilnīgi iespējams, drīz varu palikt stāvoklī...

Pagāja mēnesis, sāku lietot folijskābi, lai nodrošinātu organismu ar mazulim nepieciešamo...

Pagājaja vēlviens mēnesis un sākām kalt reālu bēbīša taisīšanas plānu... Mīļotais bija nobriedis ar jauna mēneša sākumu uzsākt arī mūsu centienus... Bijām gatavi, ka tas var nenotikt uzreiz... Pati tik ļoti iespringu uz šo jautājumu, ka burtiski visas manas domas bija tik par un ap to...sāku aprēķināt auglīgās dienas, un uzstāju, ka tieši šajās mums īpaši jāpacenšas... Bijām pārņemti ar domu par mazuli... Ticējām, ka tam jābūt tieši tā, kā aprēķināts...

Kad bija pagājušas dažas dienas pēc ovulācijas, sāku gaidīt izmaiņas savās sajūtās...un nudien, likās, ka kaut ko jūtu savādāk... skrēju pēc testa...negatīvs... sapratu, ka iespējams, par agru... Vēl pāris testi ik pēc dažām dienām.... Nekā... Izmisums... Sāku sevi mierināt, ka ne vienmēr viss uzreiz izdodas... Kas gan mainītos, ja tas notiktu mazliet vēlāk? Bet mēs tik ļoti gribējām tieši šajā mēnesī...

Aizgāju nodot hcg analīzi... Vakarā atkal vilšanās... Abi bēdīgi un vīlušies... baidījos taisīt vēl kādu testu, sāku sevi noskaņot uz nākamo mēnesi...

Drīzumā sajutu pirmās pazīmes, ka tuvojas mēnešreizes - velkoša sajūta vēdera lejasdaļā u.c. Bet paturēju prātā, ja ar abiem puikām tieši šādas bija arī grūtniecības pirmās pazīmes...

Un tad es sajutu vēl ko... Karstuma viļņi un neadekvāti pastiprināta svīšana... naktīs modos no tā, ka bija karsti, kas līdz šim tā nebija bijis... Un aizkaitinājums... Ak, Dievs, cik gan reižu dienā es spēju sadusmoties uz klientiem, kļūt dusmīga par niekiem, kļūt raudulīga un sentimentāla... 

Un šīs pazīmes man klusībā ļāva cerēt, ka nesagaidīšu mēnešreizes... Pirmajā dienā nesagaidīju un priecājos...arī otrajā dienā nē...priecājos... Kad nesagaidīju trešajā dienā, devos pēc testa...

Kad tajā ieraudzīju vienu strīpiņu... un otru pavisam blāvu, man bija skaidrs, ka sapnis ir piepildījies... no prieka nezināju, kur likties! Tik laimīga esmu!

Pirms to paziņoju topošajam tētim, uztaisīju vēl otru testu... Tas parādīja tieši to pašu... Ar apziņu, ka esam gaidībās, nosvinējām Ziemassvētkus un sagaidījām Jauno gadu... Tagad mēs gaidām pirmo vizīti pie ārsta... Un iespējams, tikai lēnām, lēnām sākam aprast ar priecīgo notikumu. Un pagaidām tas ir mūsu mazais noslēpums!❤