Iesoļojam stabilās 38. nedēļās

Sveikas mīļās mammītes. Sēžot mājās un ņemoties ar visu saimniecību paliek pat garlaicīgi, gribās padalīties ar savām domām, pārdomām, notikumiem un jā, arī sajūtām.

Hah man patīk rakstīt, labāk gan ar roku un uz papīra, bet šeit nu tas cauri neies:D Aizvakar ar dakteri nosmējāmies, ka gadus 50 atpakaļ cilvēki ar spalvu rakstīja, bet tagad jau drīz vispār aizmirsīs kā ir rakstīt ar roku...

Tā nu es ar savu "baloniņu" esmu iesoļojusi jau stabilā 38.nedēļā. Viss sakrīt gan pēc MR, gan pēc USG, jo es tač zinu precīzu ieņemšanas datumu. Tiku arī uz savu ceturto un pēdējo USG, kur pārbaudīja rētas stāvokli un slēdzienā skaisti rakstīts: "Rekomendēju dabiskās dzemdības" Oooo, kāds man bija prieks, reizē arī mazliet uztraukums, bet kur gan bez tā?

Šī grūtniecība, salīdzinot ar pirmo ir gandrīz ideāla. Mani nemoka tūska, bezmiegs, asinspiediens vai dievs vien zina kādas šausmīgas analīzes. Ja neskaita to dzelzs trūkumu, kuru man izdevās uzveikt. Pēc sonogrāfijas sanāk, ka mazais ir tuvu 3kg. Nu jau noteikti ir pāri. Daktere uzreiz arī piekodināja neēst nekādas treknās Ķekavas vistas un ābolus, jo tas DOD SVARU!!!! Nekas, ābolus no dārza es izēdīšos rudenī :D

Kopš mani uzlika uz diētas, svars ir stabilizējies un vismaz neaug. Tā nu dien nav nekāda gestapo diēta, vajadzēja tikai palasīt vairāk grāmatas par pilnvērtīgu uzturu un to, ko vajadzētu no savas ēdienkartes izslēgt. Visu sev nepieciešamo es atradu divās grāmatās - Viena ir Alena Karra grāmata - "Kā viegli nomest lieko svaru" (no šīs gan es izņēmu tikai savai dzīvei nepieciešamos citātus, jo par augļēdāju gorillu es kļūt negrasos :D )un otra grāmata, kurai es piekritu ar visām 4 ir - "Diēta tavai asins grupai" (te neiet runa ne par kāda veida sevis badināšanu, vai nepilnvērtīga uztura lietošanu, tieši otrādies un es varu teikt, ka tas pa tiešām strādā) Un nē es sevi nebadinu vai necenšos tagad nomest lieko svaru, es vienkārši stingrāk kontrolēju to, lai nekas vairs nenāktu klāt!!!!!!!!!!

Atļaušos ievietot arī vienu citātiņu - " Mums būtu jāizmanto savas saprāts, lai dzīvi uzlabotu, nevis padarītu to nožēlojamu vai iznīcinātu" /Alens Karrs/

Pie tā visa pieķēru klāt arī dažnedažādas grāmatas par bērniem, audzināšanu, kopšanu, sevis psiholoģisku sagatavošanu u.t.t. Vakar sēdēju un domāju, kur gan es biju agrāk un kāda velna pēc man bija jaklausās tajā ko man saka citi un pēc tam vēl jāpsiho??? PATI VAINĪGA...

Atceros kādu gadījumu, kad iegājām veikalā ar vīru un viņa tēvoci. Es protams aiznesos pie žurnālu plauktiem, salasīju visus žurnālus par mazuļiem, lai varētu šo to palasīt un iespējams arī apgūt uz ko saņēmu tekstu - "Nu Dāčmen tu jau vari tos žurnālus un grāmatas nepirkt/nelasīt no tiem jau tik vai tā neko neiemācīsies/neiegūsi. Vajag visu pašai iemācīties." Goda vārds tagad pati sevi gatava no panckām izlamāt. Visu laiku klausījos viņa aplamos padomus tā vietā, lai darītu to ko pati uzskatu par pareizāku un labāku.

Tagad varu droši teikt, ka grāmatas uz žurnāli, ja ne iemāca, tad vismaz sagatavo tevi dažādām situācijām un dod zināšanas ko darīt tādā vai citādā gadījumā. Tas der tieši tām māmiņām, kuru padomdevēji ir uzmācīgi kā "utes" un kurām nu galīgi negribas uzklausīt viņu petīcijas un pārmetumus, aka, es taču teicu un tāda garā...Kad apgūta visa literatūra un jāklausās kārtējais gudrības grauds, kurš ne tikai neatbilst mammas/tēta domām un izpratnei, bet vispār ir galīgi šķērsām, var mierīgi iemest acīs, ka esi izlasījusi šādu un tādu grāmatu par šādu un tādu tēmu un tur bija rakstīts...Apsēšanās uz savas pakaļas un mutes aizvēršana garantēta :D

Es, piemēram, bieži uzdevu jautājumus še pat MK jau pieredzējušām mammītēm, jo tik tiešām neko nejēdzu.

Otrs pie kā es nonācu paliekot stāvoklī ar otru mazuli bija: "Es vairs netaisos mētāties no īrēta mājokļa uz īrētu vai dzīvot kopā ar kādu rada gabalu!" Kāpēc? Nu man likās pašsaprotami, ka ģimenē būs divi mazuļi, kurus tikai lieki traumēs tā "vazāšanās pa pasauli" un šajā situācijā tomēr ir nepieciešama kaut kāda stabilitāte. Un par to dzīvošanu ar kādu kopā - nu nē paldies, esmu izbaudījusi visus radiņus, sākot ar vīra pārgudro tēvoci un beidzot ar māsu un mammu. Nepārtraukta uzbāšanās ar savu "pareizību" garantēta un manas nervu sistēmas graušana tieši tāpat. Tāpēc iesaku visām jaunajām ģimenītēm tomēr apsvērt iespēju dzīvot atsevišķi no saviem radiem!!! Saku iz savas pieredzes :D

Tālāk. Tālāk es sēžu un domāju ko esmu darījusi nepareizi un ko darīt, lai tas vairs neatkārtotos. Šeit nu iet vairāk runa tieši par Reivenu, manu mazo mīļo budzi. Viņš dzima salīdzinoši smagās dzemdībās, ar spēcīgu skābekļa trūkumu u.t.t. Pirmos mēnešus bija ļoti raudulīgs, nervozs. Es tāda pati, jo vienkārši nezināju ko darīt, plus negulētās naktis. Vīrs strādāja nakts maiņas un tā nu arī visa saimniecība bija uz manīm. Beigās arī piens izdega,laikam dēļ stresa. Sametās sastrēgumi, dzēru antibiotikas un pēc tam čušš. Pēc laika gan Reivens palika mierīgāks. Viņš superīgi ātri iemācījās noturēt galviņu, jo tētis bieži apgulās gultā un lika viņu sev uz krūtīm, pēc tam velties. Ap 5-6 mēn līda pa māju kā partizāns, gugināja un lalināja. Uz Ziemassvētkiem ņēma un apsēdās pats saviem spēkiem.

Un te nu ilgi nebija jāgaida, kā uzmetās četrrāpus un pārlaimīgs tādā torpēdas ātrumā sāka pārvietoties pa māju. Pēc tam jau gultiņā un visur, kur nu vien varēja sāka celties kājās un mēģināja iet. Bišku pāri gadiņam viņš man jau skraidīja kā lielais. Kur ir problēma? Problēma ir tajā, ka viņš runā mazāk kā trīsgadniekam nāktos. Nu vismaz man to nepārtraukti sviež acīs mamma. Teksts šāds : "Viņš tev ir slims, viņu vajag vest pie tantes vai ekstrasensa/dziednieka." Tad jāklausās, ka es jau ar šo bērnu galā netieku un, lai piemestu sāli jau tā pūžņojošai brūcei vēl piemetina, ka priekš kam man otru vajag dzemdēt. Esmu stāvā "sajūsmā" par šo visu, tieši tāpēc nevienam neko neprasu, bet cenšos ar visu tikt galā pati, nesanāk, bet tāpat cenšos. Ir radusies nostāja, ka nav jēgas nevienam prasīt palīdzību, jo pēc tam būs jāklausās gūzma pārmetumu, pat no savējiem...Priekš kam, tad es labāk gāzīšos nost no kājām, nekā viņiem kaut ko lūgšu.

Acīmredzot ir daudzas lietas ko esmu darījusi nepareizi vai ar nepilnu atdevi un tas mani biedē. Atbalsts, atbalsts man ir Reivens, lai vai dažreiz neklausa vai gāž podus, bet tieši viņš ir tas, kurš mani tur pie zemes un liek sevi savākt rokās.

Un viņš man vakar sagādāja tādu pārsteigumu. Sēžam gultā, viņš man vienmēr atspiež galviņu pret punci, un manam "baloniņam" tas acīmredzot negāja pie sirds. Sāku stāstīt, ka tur mums dzīvojas brālītis (drīzāk) vai māsiņa, stāstīju, ka drīz jau būs klāt, ka mammas kādu dienu nebūs mājās, ka būs jāpadalās ar savām mantiņām un jāpalīdz mammai. Beigās pajautāju ko viņš grib labāk -  māsiņu vai brālīti? Uz ko viņš ņēma un "vēsā angļu mierā" pavēstīja, ka gribot māsu :D

Es gan esmu 95% pārliecināta, ka būs puika, tos nieka 5% atstāju naivai cerībai :D

Šobrīd jūtos, kā "kliba ķēve" jo aizvakar kāju sarāva krampī un vēl līdz šim brīdim muskulis savilkts un sāp. Un Reivens, jā Reivens lika man tā paskriet... Aizgājām uz slimnīcu izņemt tēta fluorogrammu un pa ceļam iegājām pie omes, viņa mums dārzniece. Kamēr es vervelēju ar mammu, šis mierīgi "aizčešī" pāri visam lielajam puķu dārzam, pa trepēm augšā un  jau teš pāri skolas pagalmam uz stadionu. Nu tad saķēru savu baloniņu un nesos šim pakaļ cik nu spēks un elpa atļāva. Tagad tā sāp iegurņa muskuļi un pie tā vēl liekas, ka kauli izgriezušies par 180 grādiem. Uz katra soļa sāpīgs spiediens uz TO VIETU. Uz wc gan biežāk skraidu tikai pa dienu, naktī tikai vienu reizi pieceļos. Miegs kā lācim. Bieži savelk vēderu cietu, patur un atkal atlaiž. Tās laikam tā saucamās viltus kontrakcijas, ar pirmo bērnu neko tādu es neizjutu. Somas ir saliktas, papīri sagatavoti, atliek tikai gaidīt. Ā un māja pārdesmit reizes izberzta un tik un tā neliekas pietiekoši tīra(tieši tāpat bija, kad biju stāvoklī ar Reivenu, varēju berzt un birstēt no agra rīta līdz vēlam vakaram)

Jā nu un pārsteigumus jau sagādāja netikai Reivens bet arī mans muļķa kaķis. Mums dzīvoklis ir tešajā stāvā, logi tādi kuriem veras vaļā tikai augša (un labi vien ir, jo sīkie netiks klāt pat ar beņķu palīdzību) Tas negantais lops ņēma un izlēca ārā un 3 dienas sēdēja uz jumta maliņas. Kā tikai mēs necentāmies viņu dabūt iekšā. Sākumā nolaidām auduma iepirkuma maisu ar desu, desu nozaga un aizbēga. Pēc tam es desu pie maisa piešuvu. Izplēsa tak un aizmuka. Beigās un te paldies Animal Planet, no dusmām paņēmu kaut kādu trubas galu, izvēru cauri interneta vadu tā, lai izveidojas cilpa un liku vīram to kaķi dabūt iekšā Izdevās!!! Apmauca to cilpu aiz priekšķepām un iekšā bija!!! īsta piedzīvojumu gamma :D

Uztraucos par to, ka pie sāpēm palikšu neadekvāta! Es no viņām nebaidos, bet no neadekvātuma gan :D Esmu noskatījsuies neskaitāmus dzemdību sagatavošanas video, esmu mācījusies elpot, dažādas pozas sāpju remdēšanai, noskaidroju kā pareizi spiest u.t.t. Visbeidzot saliku telefonā savu "nenormālo" mūziku, jo arī tā man palīdz koncentrēties uz veicamo uzdevumu. Un ja nu man viss izskries no galvas, sarakstīju ko un kā man jādara uz lapiņas, lai neaizmirstos :D Vīram tāds uzdevumu saraksts, ka tik turies! Mamma piekodināta man nezvanīt un ar negācijām un muļķibām man neuzbāzties - aka bērnam nav nopirktas sardeles, kelogši vai končas, tobiš nav ko ēst. Pieteicu, ka tamdēļ Dievs mums dāvājis galvu uz pleciem, rokas un gudrās galvas izgudrojušas ledusskapjus un citas ierīces kurās glabājas pārtika un uz kurām to var pagatavot. Uz ko saņēmu baltu acu skatienu un kaut kādu burkšķienu zem deguna. Bet tā nu ir, es gribu pirmās dienas pavadīt mierā, lai atgriešanās mājās, krūts barošana un citas lietas aizietu sekmīgi, nevis stresaini.

Šausmīgi gari, bet tā nu mums iet :)