Iepazīstaties - dzemdību fotogrāfe Kristīna!

Iepazīstaties - dzemdību fotogrāfe Kristīna!

24. Aug 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Noteikti esi piefiksējusi, ka Māmiņu Klubā patlaban noris projekts “Dzemdību foto”, kura ietvaros mēs meklējam drosmīgus topošos vecākus, kuri vēlas iemūžināt fotogrāfijās brīnišķīgo mazulīša piedzimšanas mirkli.

Kamēr vēl prāto, vai projektam pieteikties (kaut gan, ko tur daudz domāt, jo tādas iespējas vairāk nekad nebūs), mēs vēlamies tevi iepazīstināt ar projekta fotogrāfi - Kristīnu.

Kristīna, tev ir ļoti neparasta un Latvijā vēl nepazīstama profesija. Jaunais projekts ir ieintriģējis mūsu lasītājus, kuri, protams, vēlas uzzināt par tevi vairāk!

Man ir 32 gadi. Man ir mana mīļā ģimene un es pati esmu divgadīga dēla mamma.

Man ir ļoti daudz interešu un dažbrīd mani aizrauj pat vīra hobiji. Piemēram, man īpašāko interešu priekšgalā ir ceļošana un jaunu kultūru un paražu iepazīšana, ģeogrāfija, fotografēšana, skaistumkopšana, vēlme saglabāt mūsu skaisto dabu un pārsteidzošās planētas “veselību”. Dejas. Man ļoti patīk dejot, un īpaši es mīlu tango. Man patīk arī lasīt grāmatas.

Pēc izglītības esmu sociālo zinātņu maģistrs menedžmentā un savulaik esmu strādājusi reklāmas biznesā, arī bijusi ziņu portāla redaktore un man ir pat bijis savs bizness.

Kā tu nonāci līdz fotogrāfēšanai?

Kad gaidīju savu dēliņu, sapņoju par skaistām jaundzimušā fotogrāfijām un pat platformā Pinterest sagabāju fotogrāfijas fotosesiju idejām. Starp fotogrāfijām dažkārt manā redzeslokā nonāca arī dzemdību fotogrāfijas, un tad es pirmo reizi uzzināju, ka kaut kur pasaulē fotografē arī dzemdības.

Dzemdību fotogrāfijas bija tik skaistas, sirsnīgas un dzīvas - bez izlikšanās un izskaistināšanas. Tāds dabiskums!

Šīs fotogrāfijas saglabā vecāki, māmiņas kā piemiņu no savas dzīves aizkustinošākajiem mirkļiem, kurus nevēlamies aizmirst! Šajās fotogrāfijās ir tas, ko dzemdību laikā mēs neredzam, lai arī tik ļoti to gribam, jo tieši mēs taču laižam pasaulē bērniņu, mums arī ir tiesības redzēt viņa dzīves pirmās sekundes - kā bērniņš tiek nomazgāts, nomērīts, nosvērts un saģērbts. Es pati to neredzēju un man par to ļoti žēl. Mans vīrs to visu redzēja, taču es - tikai kaut ko, kas notiek aiz medicīniskā personāla mugurām. Tāpēc es ļoti vēlējos dzemdību foto, taču tobrīd Latvijā neviens šādu pakalpojumu nepiedāvāja. Vienīgais, kas man palicis par piemiņu, ir vīra ar telefonu uzņemtās fotogrāfijas.

Protams, viņam pašam fotografēšana tajā brīdī nemaz nebija prātā. Vēlāk, aptuveni pēc gada, mani regulāri atkal apciemoja ideja par dzemdību fotografēšanu, un es sāku vairāk par to interesēties, mācīties.

Šis ir ģimenei ļoti grūts brīdis un ir grūti iedomāties, kādas būs pašas dzemdības, kuru nu vēl iedomāties par to fotografēšanu!

Protams, tas ir sarežģīts dzīves moments, jo nav iespējams saplānot savu laiku. Dzemdības ir neparedzams notikums - nav iespējams uzminēt, kurā tieši brīdī tās sāksies. Tas, savukārt, nozīmē klientu skaita ierobežojumu, jo man var jebkurā brīdī piezvanīt, lai arī kur es atrastos. Ja atrodos tālāk no Rīgas, man pēc iespējas ātrāk, neskatoties uz saviem personīgajiem plāniem, ir uzreiz jādodas uz dzemdībām.  Un nav svarīgi, vai ir diena, nakts, brīvdiena vai arī nē. Jābūt gatavai jebkurā mirklī.

Pastāsti mums par savu pirmo pieredzi fotografējot dzemdības! Vai viss noritēja gludi? Vai bija kādi pārsteigumi? Kas bija visgrūtākais?

Pirmā pieredze, kā reiz, lai arī cik pārsteidzoši tas nebūtu, bija viena no visvienkāršākajām! Viss noritēja salīdzinoši mierīgi, bez pārsteigumiem.  Māmiņa mazuli ļoti gaidīja un tā bija patiesa laime (lai gan to, protams, var teikt par daudzām mammām). Visgrūtāk bija doties uz dzemdībām tieši psiholoģisko iemeslu dēļ, jo es baidījos raudāt. Domāju, ka emocijas ņems virsroku un es raudāšu laimes asaras kopā ar jauno māmiņu. Taču, kad uz kaut ko ļoti koncentrējies, nav laika domāt par emocijām. Un manas asaras izpalika.

Kādas sajūtas tevi pavadīja pēc tam?

Es biju saviļņota! Īpaši tad, kad skatījos uzņemtās fotogrāfijas.  Es jūtos laimīga pēc katrām fotografētajām dzemdībām. Ja ir nakts, tad nevaru ilgi aizmigt un man parādās daudz enerģijas un pat eiforijas sajūta.

Kā jūtas dzemdību laikā vecāki - vai viņiem izdodas aizmirsties par to, ka tiek fotografēti?

Domāju, ka viņiem par to nav laika pat domāt. Ja esmu uzaicināta, tad vecāki ir gatavi tam, ka dzemdības tiek fotografētas. Es cenšos izturēties tā, lai netraucētu ne vecākus, ne arī medicīnisko personālu. Ja tiek palūgts, lai izeju ārā, es to arī daru.

Un kā ir ar medicīnisko personālu?  Vai viņi neiebilst, ka atrodaties dzemdībās?

Daži neizrāda nekādas emocijas, un ir arī tādi, kuri ar fotografēšanu nav apmierināti, taču, tā kā tā ir vecāku izvēle, neko nesaka. Bet es domāju, ka tas tā ir tikai sākumā. Protams, ka medicīniskais personāls pie tā nav pieradis, un es viņus saprotu. Esmu par to runājusi arī ar kolēģiem no Krievijas, kuri stāstījuši, ka personāls sākotnēji bija sašutis, taču pēc tam sāka smaidīt un pat pozēt kameras priekšā, kad tam bija laika.

Lūdzu, pastāsti, kā notiek sagatavošanās dzemdībām? Ar ko tas viss sākas, vai nepieciešam kādi dokumenti? Kā viss norisinās dzemdību dienā?

Pavisam noteikti man līdzi jābūt dokumentiem, proti, plaušu rentgenam un atzinumam, ka ar veselību viss ir kārtībā. Dzemdību dienā man zvana mamma vai arī raksta SMS, sakot, ka viņa dodas uz slimnīcu. Tiklīdz topošā māmiņa uzzina kādu informāciju par dzemdību norisi, viņa par to mani infrormē. Es ierodos brīdī, kad jau ir skaidrs, ka dzemdības ir sākušās, un sāku fotografēt.

Pastāsti par tētiem. Tēti dzemdībās sniedz lielu atbalstu. Kā viņi reaģē uz tik svarga dzīves brīža fotografēšanu?

Tētiem dzemdībās ir ļoti svarīga loma, jo ne no viena cita sieviete nevar saņemt tādu atbalstu kā no sava vīra. Tā ir empātija, iejūtība, izpratne, viņi cenšas kopā.

Kā tēti reaģē uz mani? Varu tikai minēt… Man šķiet, ka sākumā viņi jūtas neērti. Domāju, ka 99% gadījumu ideja par fotogrāfu dzemdībās ir mammas ideja. Tēti vai nu klusībā piekrīt… vai arī neklusē. Taču tad, kad viņi ierauga fotogrāfijas, viņi ir tikpat laimīgi kā māmiņas. Galu galā viņi stāv turpat blakus tikko dzimušajam bērniņam, es esmu viņus, tēti un bērniņu, nofotografējusi. Tie ir ļoti īpaši mirkļi, kurus vairs nevar atkārtot. Bērnam izaugot, viņš varēs fotogrāfijās redzēt, cik aizkustinoši vecāki viņu mīl jau no dzīves pirmajām sekundēm.

Kristīna, vai esi domājusi arī par to, ka dzemdībās kaut kas var noiet greizi un izvērsties pavisam savādāk nekā domāts? Kā izturēties šādā gadījumā?

Es vienkārši iziešu no dzemdību telpas. Fotogrāfam dzemdību brīdī jābūt gatavam arī šādam pavērsienam. Protms, ja dzemdībās rodas kādas komplikācijas, pašsaprotams, ka fotografēšana tiek pārtraukta vai arī nemaz netiek uzsākta.

Kāda ir vecāku reakcija, saņemot dzemdību fotogrāfijas?

Ļoti emocionāla, līdz asarām. Galu galā, viņi tās redz pirmo reizi. Un redz visu no malas. Tie ir TIK īpaši kadri!

Pasapņosim? Kādas tu iedomājies savu dzemdību ideālās fotogrāfijas? Cilvēkus, apstākļus, gaismas, kadrus?

Tikai tādas, kādas es pati fotografēju. Jau no paša sākuma man bija gatavs priekšstats, kādām jābūt fotografijām un kā fotografēt. Man ir bijusi personīgā pieredze, kad uzaicinu fotogrāfu uz ģimenes pasākumu, bet fotogrāfijas galu galā ir pavisam atšķirīgas no tām, kādas es tās vēlējos redzēt. Tas mani pamudināja fotografēt pašai.

Dzemdību laikā es nekoncentrējos uz fizioloģiju. Es fotografēju satikšanos, emocijas, sejas, bērniņu, mazuli uz mammas punča, apskāvienus, māmiņu ar tēti. Jaunās ģimenes dzimšanu. Tie ir lielākie svētki, kas vairs neatkārtosies. Tieši tā arī es iedomājos savas dzemdības un to fotogrāfijas.

Pastāsti, ko tu sagaidi no šī projekta? Kādi ir tavi iemesli tajā piedalīties un sniegt iespēju kādai ģimenei iemūžināt mazuļa piedzimšanu?

Es vēlos, lai pēc iespējas vairāk vecāku šos īpašos mirkļus saglabātu fotogrāfijās. Galu galā, tas ir svarīgi ne tikai mazuļa vecākiem, bet arī pašam bērniņam. Viņš izaugs un viņam būs vārdiem neaprakstāmi īpaši aplūkot to beznosacījuma mīlestību, kuru dāvinājuši viņa vecāki. Galu galā, mēs izaugam, kļūstam savādāki un ne vienmēr veltām pietiekami daudz laika saviem mīļajiem. Aplūkojot šīs fotogrāfijas, mēs saprotam, ka tiekam mīlēti. Šie brīži ir ļoti dārgi. Un tie noteikti ir jāsaglabā!

Kādu tu iedomājies projektā izvēlēto ģimeni?

Es vēlos, lai cilvēki būtu gatavi fotogrāfa klātbūtnei  un to apzinātos. Tas ir svarīgākais!