I'm DONE! Kad nevar vairs sagaidīt...

I'm DONE! Kad nevar vairs sagaidīt...

18. Jan 2018, 00:21 [BEZsaistē] Rasa Vītola [BEZsaistē] Rasa Vītola

[BEZsaistē]

 Facebook

 Instagram

---

Nu nav jau tā, ka bebsis kavētos. Nemaz nē. Vēl vairāk kā nedēļa līdz “īstajam datumam” un, ja ņem vērā iespēju pārstaigāt, viņam vēl laiks līdz pat februāra pirmajai nedēļai. Tomēr, kad nostaigāts jau teju viss laiks, man arī ir pienācis brīdis, kad pārkāpt tai suņa astei šķiet tik grūti. It kā vēl maksimums divas ar pusi nedēļas, bet jā… Gribu viņu laukā, tūlīt! (F.R.I.E.N.D.S – Rachel is Late!)  Skan untumaini? Jā! Bet tomēr, drīkst taču nedaudz pačīkstēt.

Pagājušā nedēļā, nez kāpēc, vēl neizjutu tādu diskomfortu un arī nebiju tik nepacietīga. Kad kāds jautāja – kad tad būs? Teksts – “Viņam pieder viss pasaules laiks” skanēja man prātā un apzinājos, ka īstais brīdis ir kāda cita rokās, nevis manējās. Bet šodien… kad  bērnu dārzā viena no Viesturgrupas mammām prasīja – Jūs vēl staigājat? Viss. Nekādas pacietības vairs. Galva kā katliņš vārās – pilna ar domām par dzemdībām un to brīdi, kad satiksimies, pilna ar nogurumu no šīs grūtniecības, arī klusa prieka, ka nav vairs ilgi…

Savu nepacietību kaut kā spēju saprast, kad pirms 5 gadiem biju tuvu Alberta dzemdību datumiem. Toreiz pirmais. Viss jauns. Nespēj aptvert, kas jāgaida. Vai tiešām tik ļoti sāpēs (Jā!), vai spēšu turēt šo pārbaudījumu (JĀ!). Vai nebūs tā, ka palaidīšu garām īsto mirkli , kad jādodas uz dzemdību iestādi (NEBŪS!)? Un ja nu kas noiet greizi? Vai būšu gana spēcīga, lai bērniņu laistu pasaulē? Biju daudz nedrošāka. Tomēr tik ļoti gribēju, lai tas viss ātrāk sāktos. Piedzīvojumu gars, mesties jaunajā un nezināmajā. (Laimīgā Tu, pagātnes Rasa!)

Kad gaidīju Viesturu, naostaigāju teju līdz īstajam datumam un dienu iepriekš sapratu, ka puisis jau pamazām kustās, savā dullumā vēl pasteidzināju procesu ar tautas metodēm un ne 1. bet 31. Done. Braucot uz dzemdībām bija gan ļoti bail, jo atminējos sāpes un zināju cik neciešamas tās kļūs ar katru centimetru, kas vērsies. Tomēr aizbraucot sajutu iekšējo mieru. Ja jau izturēju pirmo reizi, izturēšu arī šo.

Tagad. Nav tā satraukuma. Bailes? Ir, bail no tā ka pārstaigājot bebsis pieņemsies tādā svarā, ka nebūs iespēja izspiest. Nesola par laimi “Ērmanīti”, bet jā… Esat spiedušas 4,6kg smagu bēbi? Es esmu, tā nu ir iemesls mazai bažai. Bet tā nepacietība – vēlos ātrāk tikt ar šo galā un miers. Apziņa, ka dzemdības nav vis nekāds viegls riksis margrietiņu pļavā, bet smags darbs, ļauj notikumam labāk sagatavoties, bet tai pat laikā, arī vairs nevarēt to sagaidīt. Ziniet to sajūtu, ka priekšā nepatīkams darbiņš, bet labāk ātrāk sākt, lai var ātrākt tikt tam pāri… Nav jau vairs plīvurs – viss būs tik skaisti un maģiski, kas aizsedza acis pirmajā reizē. Nav arī to lielo baiļu no sāpēm, kas bij otrajā. Ir tikai un vienīgi nepacietība! Kas kaitina. Kas iedzen mazā izmisumā. A ja nu tiešām vēl tās 2 nedēļas jāsteberē kā pīlei ar plati atplestām kājām – jā, šodien vizītē pie vecmātes apstiprinājās, ka bebis nu jau riktīgi iekārtojies ar galvu iegurnī. Paskats kā pārvietojos varētu būt samērā komisks. Pļekš, pļeks – grozoties uz priekšu. Naktī pagriezties no vieniem uz otriem sāniem – jeej, mugura! Nespēt normāli apsēsties uz krēsla, sēdēt kā vecim ar katru kāju uz citu debess pusi. Uzkāpt pa kāpnēm un cerēt, ka kāpņu galā noies ūdeņi. Negribu vairs. Un es drīkstu ietiepties un gribēt visu šo ātrāk beigt, kaut vai savās domās.

Hormoni? Laikam jau. Ja var ejot dušā pēkšņi sākt pinkšķēt tā, ka sirds daudzās, tad jau laikam tiešām hormoni. Netektu, ka lecos un esmu aizkaitināta pret saviem tuvajiem, bet iekšā ir tāds īgnums. Drīzāk nolīst kkur klusumā vienai, kā kaķenei un gaidīt īsto mirkli.

Bet, jābeidz kurnēt… lai īsinātu laiku, varu vismaz paspēlēties. Tikts pie kameras. Slēdzīši, podziņas, rakursiņš. Protams ar selftaimeri bildētas bildes un neesmu nekāds superduper profesionālis bilžu apstrādē, bet meh. Kaut kas no pēdējiem mirkļiem 2in1 ģimenes albūmiņam vismaz tiks.

DSC_0027

DSC_0005

DSC_0019

DSC_0022

DSC_0043

DSC_0044

Audzināt pacietību? Mjam. To jau saprot droši vien katra mamma, cik tas tomēr grūti un cik ļoti gribās to mazo sārto bumbuli uz rokām.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. [Gal 5:22]

Kaut man tas izdotos, kļūt nedaudz pacietīgākai.

Tad nu gaidām…

Rasa

mamma88 mamma88 18. Jan 2018, 22:31

Manejais bija 4510, un es pati tieva, viss ok, izspiedu.

18. Jan 2018, 16:45 Ievas_mamma

Jā. Mums bij līdzīgi. 56 izmērs uzreiz tika dots prom. Uz dzemdībām paņemtie cepurnieki neviens nederēja. Tagad jau nodrošinājos, lai nav tā ka mazulim nav ko vilkt... Bet to jau vēl redzēs, ceru ka bebītis tomēr nebūs pārlieku liels. Esot jau tā teorija ka ar katru nākamo esot arvien lielāks, ceru ka ne mūsu gadījumā. 🤓|

Ieviņa bija 59 cm gara, mums mājās bija nopirkts pārtinamais galdiņš, uz kura bija mēri līdz 60 cm, gaidot domāju - nu tik mērīšu. Še tev! 😃 Daļu pirmo drēbīšu atdevām vai nolikām malā uzreiz. 😉 Visi teica, ka izskatās kā 2 mēnešus vecs mazulis. 😃
Viegli nav, bet re, ka diezgan iespējami. Būs labi! 😀
Es noteikti gaidīšu dzemdību stāstu, gan jau, ka nebūšu vienīgā. 😀

18. Jan 2018, 14:03 Brīve

Tagad lieli pasākumi (izņemot bēbīsa dzimšanu) nemaz par laimi nav ieplānoti. Tad jau nav tā, ka kaut ko varētu nokavēt. Jā, somai arī pāris reizes jau pārcilāts saturs.

18. Jan 2018, 14:01 Mussinna

Paldies. 👋🌷

18. Jan 2018, 14:00 Ievas_mamma

👍 Juhū. Man Viesturs bija 4,600 un 57 cm. Tāds apaļš zirnītis. Nolikām blakus mazu meitenīti ap 3kg. Kā gigants. 🤣

Brīve Brīve 18. Jan 2018, 12:14

Mans trešais bērniņš kavējās, krietni pāri savam datumam, arī satraucos, ka būs paliels un būs dikti grūti. Bet paredzētajā stimulēšanas rītā viņa piedzima pati un maziņa (nu savam laikam). Atceros, ka gulēju pēc tam palātā kopā ar bebīti, kas bija kg smagāks un ir tomēr tā atšķirība acīm redzama, plus tas bebīts piedzima pirms sava datuma. Takā neks neko negarantē. Es grūtniecības beigās priecājos, ka varu piedalīties, piem.bērnu māmiņdienās (lai gan pēc laika man vajadzēj būt dz.namā), ka vēl paspēju šo un to. Tākā man pirmais bērns piedzima dikti laicīgi t.i.pirms laika, tad trešo gaidīju pusotru mēnesi, ar domu, ka tūlīt var būt, somu 3x pārkārtoju, izmazgāju. Lai Jums jauka satikšanās!

Mussinna Mussinna 18. Jan 2018, 00:01

Cik pasakains un liels puncis. ❤

Ievas_mamma Ievas_mamma 17. Jan 2018, 22:20

Paldies par brīnišķīgo rakstu! Starp citu, esmu spiedusi 4,6 kg bēbi. 😃 Vispār jau 4,598 kg, bet starpība pārāk niecīga, lai pieminētu. 😀