I'm DONE! Kad nevar vairs sagaidīt...

[BEZsaistē]

 Facebook

 Instagram

---

Nu nav jau tā, ka bebsis kavētos. Nemaz nē. Vēl vairāk kā nedēļa līdz “īstajam datumam” un, ja ņem vērā iespēju pārstaigāt, viņam vēl laiks līdz pat februāra pirmajai nedēļai. Tomēr, kad nostaigāts jau teju viss laiks, man arī ir pienācis brīdis, kad pārkāpt tai suņa astei šķiet tik grūti. It kā vēl maksimums divas ar pusi nedēļas, bet jā… Gribu viņu laukā, tūlīt! (F.R.I.E.N.D.S – Rachel is Late!)  Skan untumaini? Jā! Bet tomēr, drīkst taču nedaudz pačīkstēt.

Pagājušā nedēļā, nez kāpēc, vēl neizjutu tādu diskomfortu un arī nebiju tik nepacietīga. Kad kāds jautāja – kad tad būs? Teksts – “Viņam pieder viss pasaules laiks” skanēja man prātā un apzinājos, ka īstais brīdis ir kāda cita rokās, nevis manējās. Bet šodien… kad  bērnu dārzā viena no Viesturgrupas mammām prasīja – Jūs vēl staigājat? Viss. Nekādas pacietības vairs. Galva kā katliņš vārās – pilna ar domām par dzemdībām un to brīdi, kad satiksimies, pilna ar nogurumu no šīs grūtniecības, arī klusa prieka, ka nav vairs ilgi…

Savu nepacietību kaut kā spēju saprast, kad pirms 5 gadiem biju tuvu Alberta dzemdību datumiem. Toreiz pirmais. Viss jauns. Nespēj aptvert, kas jāgaida. Vai tiešām tik ļoti sāpēs (Jā!), vai spēšu turēt šo pārbaudījumu (JĀ!). Vai nebūs tā, ka palaidīšu garām īsto mirkli , kad jādodas uz dzemdību iestādi (NEBŪS!)? Un ja nu kas noiet greizi? Vai būšu gana spēcīga, lai bērniņu laistu pasaulē? Biju daudz nedrošāka. Tomēr tik ļoti gribēju, lai tas viss ātrāk sāktos. Piedzīvojumu gars, mesties jaunajā un nezināmajā. (Laimīgā Tu, pagātnes Rasa!)

Kad gaidīju Viesturu, naostaigāju teju līdz īstajam datumam un dienu iepriekš sapratu, ka puisis jau pamazām kustās, savā dullumā vēl pasteidzināju procesu ar tautas metodēm un ne 1. bet 31. Done. Braucot uz dzemdībām bija gan ļoti bail, jo atminējos sāpes un zināju cik neciešamas tās kļūs ar katru centimetru, kas vērsies. Tomēr aizbraucot sajutu iekšējo mieru. Ja jau izturēju pirmo reizi, izturēšu arī šo.

Tagad. Nav tā satraukuma. Bailes? Ir, bail no tā ka pārstaigājot bebsis pieņemsies tādā svarā, ka nebūs iespēja izspiest. Nesola par laimi “Ērmanīti”, bet jā… Esat spiedušas 4,6kg smagu bēbi? Es esmu, tā nu ir iemesls mazai bažai. Bet tā nepacietība – vēlos ātrāk tikt ar šo galā un miers. Apziņa, ka dzemdības nav vis nekāds viegls riksis margrietiņu pļavā, bet smags darbs, ļauj notikumam labāk sagatavoties, bet tai pat laikā, arī vairs nevarēt to sagaidīt. Ziniet to sajūtu, ka priekšā nepatīkams darbiņš, bet labāk ātrāk sākt, lai var ātrākt tikt tam pāri… Nav jau vairs plīvurs – viss būs tik skaisti un maģiski, kas aizsedza acis pirmajā reizē. Nav arī to lielo baiļu no sāpēm, kas bij otrajā. Ir tikai un vienīgi nepacietība! Kas kaitina. Kas iedzen mazā izmisumā. A ja nu tiešām vēl tās 2 nedēļas jāsteberē kā pīlei ar plati atplestām kājām – jā, šodien vizītē pie vecmātes apstiprinājās, ka bebis nu jau riktīgi iekārtojies ar galvu iegurnī. Paskats kā pārvietojos varētu būt samērā komisks. Pļekš, pļeks – grozoties uz priekšu. Naktī pagriezties no vieniem uz otriem sāniem – jeej, mugura! Nespēt normāli apsēsties uz krēsla, sēdēt kā vecim ar katru kāju uz citu debess pusi. Uzkāpt pa kāpnēm un cerēt, ka kāpņu galā noies ūdeņi. Negribu vairs. Un es drīkstu ietiepties un gribēt visu šo ātrāk beigt, kaut vai savās domās.

Hormoni? Laikam jau. Ja var ejot dušā pēkšņi sākt pinkšķēt tā, ka sirds daudzās, tad jau laikam tiešām hormoni. Netektu, ka lecos un esmu aizkaitināta pret saviem tuvajiem, bet iekšā ir tāds īgnums. Drīzāk nolīst kkur klusumā vienai, kā kaķenei un gaidīt īsto mirkli.

Bet, jābeidz kurnēt… lai īsinātu laiku, varu vismaz paspēlēties. Tikts pie kameras. Slēdzīši, podziņas, rakursiņš. Protams ar selftaimeri bildētas bildes un neesmu nekāds superduper profesionālis bilžu apstrādē, bet meh. Kaut kas no pēdējiem mirkļiem 2in1 ģimenes albūmiņam vismaz tiks.

Audzināt pacietību? Mjam. To jau saprot droši vien katra mamma, cik tas tomēr grūti un cik ļoti gribās to mazo sārto bumbuli uz rokām.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. [Gal 5:22]

Kaut man tas izdotos, kļūt nedaudz pacietīgākai.

Tad nu gaidām…

—

Rasa