Grūtā grūtniecība. Pirmās 16 nedēļas.

Domājot par otro mazuli, man likās, ka visu zinu, visu protu, vienreiz taču jau visam iets cauri. Kaut kā man izdevās veiksmīgi aizmirst un neattiecināt uz sevi visiem zināmo. Katra grūtniecība ir savādāka. Katrs bērns ir savādāks. Esmu tikai grūtniecības 16.nedēļā un jau varu sparīgi māt ar galvu un piekrist – jā, tā tiešām ir!

Sākšu ar to, ka otrais bērniņš nemaz nepieteicās tik ātri, kā gaidīts. Ja meitiņa bija klāt (puncī) jau mēnesi pēc tam, kad ar vīru nolēmām, ka esam gatavi bērniņam, tad šis mazulis lika pagaidīt. Ar katru mēnesi, ko pavadīju sagaidot kārtējās sieviešu dienas vai metot miskastē kārtējo par ātru uztaisīto negatīvo grūtniecības testu, arvien vairāk satraucos. Muļķīgi jau sanāk, ka visur raksta– atslābsti, neesi tādā stresā, esi mierīga, bet, jo vairāk es sev liku atslābt, jo vairāk iespringu. Beidzās ar vizīti pie ginekoloģes, kura paziņoja – izskatās, ka atkal parādījušās pirmsvēža šūnas (CIN šūnas, kas var pāriet dzemdes kakla vēzī). Jau pirms pirmā bērna sagaidīšanas es izcīnīju cīņu ar CIN3 šūnām, par laimi, izdevās no tām pilnībā tikt vaļā. Šoreiz es uzreiz neķēros pie medicīniskas iejaukšanās. Uztvēru to kā zīmi, ka man vispirms jāsakārto sava veselība, lai varu radīt veselu bērniņu. Neieslīgšu detaļās, bet pēc ilgāka laika, ko pavadīju ļoti piedomājot pie sava uztura, veselības un galvas sakārtošanas, es gāju uz atkārtotu vizīti pie savas dakteres. Viņai bija divas labas ziņas – pirmkārt, visas sliktās šūnas ir prom. Otrkārt, es gaidu bērniņu!

Domāju, ka arī citas grūtnieces, kas ilgi gaidījušas uz mazo, man piekritīs - kamēr vēl tikai gaidi piesakāmies bērniņu, liekas, ka galvenais ir ieraudzīt tās divas svītriņas testā, tālāk viss būs labi un mierīgi. Patiesība gan ir tāda, ka tad tikai viss sākas! Bažas par to, ka mazulis nenāk, nomaina bažas par to, vai viņš paliks un vai viņam viss ir labi. Man šīs bažas uzkurināt lieliski palīdzēja asiņošana, kas sākās dienā, kad bija jāsākas ikmēneša sarkanajām dienām, un turpinājās teju divas nedēļas. Tā gan bija pavisam neliela asiņošana, bet pilnīgi pietiekama, lai es uztrauktos, pavadītu garas stundas darot tieši to, ko nedrīkst – Google meklējot ārstu viedokli un citu sieviešu pieredzi, beigās pat aizskrienot uz slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu. Slimnīcā daktere, kas laikam bija ļoti aizņemta, mani pavirši apskatīja un pateica, ka nekāda bērniņa nav un visdrīzāk viņš jau esot iztīrījies ārā. Par laimi, pēc divām dienām man bija atkārtota vizīte pie manas dakteres, kura mani nomierināja, parādīja, ka mazais ir un viņam un man viss ir kārtībā. Kas tā bija par asiņošanu, man gan joprojām nav skaidrs, arī daktere tai neatrada iemeslu.

Kad pirmās uztraukumiem pilnās nedēļas bija pagājušas, sākās mans nākamais grūtniecības posms – sliktās dūšas posms. Par grūtniecības toksikozi es varu pastāstīt daudz, jo jau ar pirmo bērnu mocījos ar nelabumiem līdz pat 5.mēnesim. Bet par to jau esmu izplūdusi garā aprakstā citā savā ierakstā, tāpēc tikai piebildīšu, ka tas nav romantiski kā filmās rāda. Tas ir briesmīgi un es ļoti labprāt būtu to sieviešu vidū, kam nav bijusi tā laime iepazīties ar šo jauko grūtniecības bonusiņu. Mierināju sevi ar mantru ‘slikta dūša mammai, labi bērnam’ un gaidīju, kad paliks labāk.

Slikta dūša apvienojumā ar aktīvu 20mēnešnieku jeb "ziemas prieki"

Šoreiz gan man paveicās, nebija jāgaida līdz piektajam grūtniecības mēnesim. Kā sagaidīju 14.nedēļu, kas iezīmē pāreju no pirmā uz otro grūtniecības trimestri, tā sāku pamazām atkal sajusties kā cilvēks. Pēdējās divas nedēļas dzīve ir skaista, mans pavasaris jau ir pienācis, ir atkal parādījusies enerģija. Puncis jau ir pamanāms, ja vien to speciāli neslēpju ar kleitu vai biezāku džemperi. Un pilnai laimei vakar sajutu pirmo mazmazītiņo spērienu. Mazais ziņo – mammu, mums viss būs labi!

Rezumē – viss ir pārejošs. Gan sliktās dienas, uztraukumi, toksikoze – tas viss paiet un ātri vien aizmirstās. Gan labās dienas un skaistie notikumi. Tāpēc jau visi mūs gudri pamāca būt šeit un tagad un baudīt mirkli. Pat ja tas mirklis ir pavadīts, skatoties acīs tualetes podam. Pēc mēneša varēsi par to pastāstīt draudzenēm un kopīgi pasmieties. Vai varēsi uzrakstīt ierakstu blogā.