Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Kad plānojām mazuli, es biju tik pacilāta un laimīga! Es tik sen jau ilgojos pēc tā, ka noteikti zināju - būšu laimīgākā grūtniece pasaulē! Man katra grūtniecība bija fantastiska - vieglāka vai ne tik, bet es ļoti šo laiku izbaudīju! Manuprāt, sievietes gaidībās ir ļoti, ļoti īpašas un skaistas!❤
Un es biju absolūti droša, ka tā mana laimes sajūta plūdīs no manis, es "starošu", baudīšu šo laiku, neskatoties uz nelabumiem un citām gaidību laiku pavadošām lietām! Es neburkšķēšu, neraudāšu par sīkumiem un nemocīšu savu vīrieti ar garastāvokļa maiņām. Es vienkārši būšu laimīga, skaista un starojoša topošā māmiņa!☀️
Es sekoju līdzi savam ciklam, skaitļoju un rēķināju īstās dienas, un drīz pēc tām sāku gaidīt, kad tad jutīšu kādas izmaiņas sevī, kas liecinātu par priecīgo notikumu. Uztaisīju neskaitāmus testus un hcg analīzes, kas neko priecīgu neuzrādīja... Pati jau apzinājos - vēl par agru. Nav pat pienācis nākamo Mr laiks... Par agru vēl!!!
Un tad es sapratu, ka mani tracina manas klientes... Mani kaitina, ja viņas nāk 5min pirms pieraksta, un mani kaitina, ja viņas kavē 5min...Un runā muļķības... Un dažreiz man gribas raudāt, jo viņas TIK ĻOTI mani kaitina!
Un... es sāku SVĪST... nenormāli! Briesmīgi! Man tas radīja tādu diskomfortu, ka radās nepieciešamība vairākkārt mainīt krekliņus un piemeklēt tos tādus, kuriem tik ļoti neredz sviedru radītās peļķes... Bonusā svīšanai es saņēmu arī aizdusu un sirdsklauves, uzkāpjot vien 2.stāvā vai kustoties par strauju...
Papildus šiem, es sāku just arī ilgi gaidīto pirms mēnešreižu vēdera vilkšanu un krūšu jutīgumu, kā arī neizskaidrojamu vēlmi pēc apelsīnu sulas, kura nekad nav bijusi man mīļa...
Tas nu bija skaidrs... Tuvojas TĀS dienas, un esmu gatava veikt kārtējo testu, cerībā, ka tas neliks vilties. Un tur nu tā bija - otrā blāvi, blāvi rozā strīpiņa❤ Katram gadijumam uztaisīju vēl vienu testu - jā, tieši tāda pati blāva strīpiņa! Bet bija skaidrs - mazulis būs!?
Gāja dienas un mans īgnums auga augumā, mani kaitināja viss, es ātri piekusu un daudz ko vairs nevarēju... Ak, un es taču plānoju apmeklēt sporta zāli visu grūtniecības laiku... Bet tagad es ar elpas trūkumu varu uzrausties 2.stāvā... Nu, labi - sporta zāli svītrojam...
Ziemassvētku laiks manā darbā bija saspringts, un es ar mokām cietu savas kolēģes un klientes... Reizēm ar asarām acīs, reizēm pat kļūstot mazliet asa... Un tam visam pievienojās nelabuma sajūta no rītiem, reiboņi, riebums pret ēdieniem un aromātiem... Tas viss lika sakostiem zobiem sevi savākt rokās un vnk pārdzīvot šo laiku... Ok, vienmēr un par visu apmierināta - svītrojam!
Es kļuvu miegaina, un kaut arī šis man bija arī ar abiem vecākajiem bērniem, tomēr likās, ka es vienkārši nespēju sevi izvilkt no gultas... Es mocījos darbā, mocījos visu dienu, it visur, līdz iekritu vakarā gultā un sekundes laikā aizmigu... Man bija absolūti zudis libido, un intīmās attiecības eksistēja tikai un vienīgi, lai neapbižotu savu vīrieti, bet nu... Enerģiska un joprojām seksīga - svītrojam!
Un jā! Es kļuvu arī raudulīga, histēriska, ar krasām garastāvokļa maiņām un kaitinoši piesējos visam, kam vien varēju... Man gribējās, lai mani "saprot", lai "dzīvo" man līdzi un pažēlo...Man gribējās, lai pret mani izturas īpaši!
Un, ticiet man, es negribēju būt TĀDA!!!
Tad sākās PUMPAS! Pirmā trimestra garumā es biju nometusies ar briesmīgām pumpām! Uz sejas, kakla, dekoltē, muguras! Tās nebija iespējams nomaskēt, un arī daža laba kliente nepakautrējās pajautāt, kas man ar seju...Un tas lika man justies vēl briesmīgāk! Nekas tāds gan man iepriekšējās grūtniecībās nebija, tāpēc jutos absolūti neglīta... Papildus tam sākās "matkritis", tas gan likās vairs mazākā bēda, cerībā, ka kādā brīdī taču "mati augs griezdamies"... Tātad SKAISTA - svītrojam!
Šie simptomi vai mazie grūtniecības "melnumiņi" turpinājās līdz aptuveni 11.-12.nedēļai, līdz es pēkšņi sajutu enerģiju un līdzsvaru sevī. Man bija laiks samīļot savu vīrieti, kļuvu priecīgāka, darbā vieglāk un garastāvoklis stabilizējās... Nedēļu pa nedēļai arī nesmukumi uz ādas pārgāja un matu izkrišana pamazām mitējās...
Ap 13.nedēļu man vēders jau izskatījās milzīgs (titulbildē) un nācās pāriet uz grūtnieču apģērbu. Jāsaka, ka ar pirmo bērnu šādi apaļumi parādījās vien 7.mēnesī un es nebiju gatava tam, ka manu īpašo stāvokli tik ātri sāks ievērot apkārtējie. Gribējās vēl mazliet sev to laiku...
Un tad nāca nākamais - man kļuva grūti un sāpīgi staigāt... Biju izmisumā! Kāpēc tas notiek? Ar iepriekšējiem bērniem, burtiski "izskrēju" grūtniecības... Es varēju visu! Ar otro šādas sāpes jutu pāris nedēļas pirms dzemdībām, bet te...jau! Jautāju savai ārstei, veicām papildus analīzes, konsultējos vēl ar citu speciālisti, abas pateica vienu - viss ir normāli, mazulim viss labi, nekādu risku nav... Jāpieņem savas sajūtas, jāieklausās un jāievēro mierīgs dzīvesveids, bez liekām fiziskām aktivitātēm... Tas man bija tik ļoti smagi, jo man patika staigāk garus gabalus, labā laikā labprāt 12-14km katru vakaru nostaigāju, bet nu...aiziet līdz piemājas veikalam hau bija pārbaudījums! Bet nācās vien to pieņemt un samierināties, ka jābūt saudzīgai pret sevi, nu nav jau uz mūžu šis stāvoklis, gan dažus mēnešus vēl pacietīšu...
Sapratu, ka esmu ļoti vīlusies savās ekspektācijās par savu gaidību laiku... Uzlikusi sev tik augstu latiņu, kuru nespēju turēt, un brīžiem likās, ka mans organisms, hormoni utt vienkārši ir sazvērējušies pret mani pašu... Bet tajā pat laikā es apzinos, ka tas nav atkarīgs no tā, ko es GRIBU un KĀDA es gribu būt... Un katra grūtniecība ir savādāka... Šī man ir jauna, vēl nebijusi pieredze un man tā ir jāpieņem!
Un, ziniet, līdz ar 24.nedēļu pazuda manas sāpes staigājot! Manī ir pilnībā atmodies libido! Es jūtos skaista un laimīga! Ir milzum daudz enerģijas! Un es STAROJU! Un viss ir tā, kā es vēlējos, vien ar "nelielu" laika nobīdi...
Mans secinājums par šo ir - NESALĪDZINIET! Nesalīdziniet savas grūtniecības vai savas un draudzeņu, mammu, māsu... Nesalīdziniet sevi ar filmās vai žurnālos iepazītiem stāstiem, tēliem...Nepieņemiet citu pieredzes kā vienīgo un īsto "patiesību"... Un, lai vai kā - izbaudiet savu gaidību laiku tieši tādu, kāds tas ir, nevis gaidiet, kad tas kļūs "skaists", jo grūtniecība paskrien NEMANOT! Baudiet!❤
Varbūt nevajag uzspiest visām sievietēm grūtniecības "baudīšanu"? Daudzām tas ir grūts laiks fiziski un emocionāli, daudzām līdz baudīšanai ir ļoti tālu. Ir tik daudz grūtību, baiļu, stresa, ne visi vīri nēsā uz rokām kā filmās, ne visas vecmāmiņas krīt ģībonī no sajūsmas, ne visi darbadevēji smaidot sola gaidīt atpakaļ izplestām rokām. Varbūt pietiek vienreiz šo falšo pozitīvismu? Kurai ir viegli un labi, kura var baudīt - lai bauda, un es par viņu priecājos! Bet cienīsim pārējās (vairumu), par to, ka tas ir GRŪTI.