Gaidības, sajūtas, atmiņas: Par vienu meitiņu Latvija bagātāka tieši dzimšanas dienā

... bija 18.novembris, Latvijas 90.dzimsanas diena. Posos uz koncertu Arēnā Rīga, tādēļ no rīta vēl vēlējos  skaisti sakopt nagus rokām un kājām. To man vienmēr dara mana jaukā draudzene, viena no tuvākajām draudzenēm - Kristīne :) Vēlējos saposties gan svētkiem, gan arī 26.novembrim, kad pasaulē būtu jānāk manai meitiņai.  Tā kā grūtniecība bija visai sarežģīta, nolēmu slēgt līgumu ar ārstu. Tik jauku cilvēku, tik profesionālu ārstu. Pateicoties šim ārstam nosvēros par labu Rīgas Dzemdību Namam. Dr. Gailis Latvijā ir tik daudz mazuļiem un mammām palīdzējis, domāju, ka daudzām mammām būtu ko teikt par šo lielisko cilvēku ( diemžēl kopš 2008.gada decembra uz mums viņš lūkojas no debesīm, jo vienkārši "sadega", sevi "sadedzināja" strādājot par daudz, vēloties palīdzēt tik daudziem)...

Tad nu stāsts tālāk. "Kādus nagus Tu šoreiz gribēsi? Ar kādiem nagiem sagaidīsi mazo?" "Krsksi, man galvenais, lai nagi šoreiz būtu ļoti īsi, vienu nagu atstājam klasisku, bez gēla, tas priekš operācijas, jo man dakteris brīdināja, lai vismaz viens nags būtu "tīrs". No krāsām, vēlētos oranžu ar baltām puķītēm." 

Šis bija laiks, kad beidzot ir arī laiks draudzeņu sarunām, pļāpājām par visu - kā sagaidīsim grandiozo 90.jubilejas salūtu, kā gatavojamies svētkiem, jo tieši vakar sapirkām pirmos rotājumus veikaliem, to dekorēšanai ( strādāju veikalu tīklā par menedžeri, arī vēl 17.11.2008). 

"Zini, mīļā, vakar sajutos pavisam nelāgi, tāda sajūta, ka kaut kas mani velk pie zemes, paiet nevarēju, naktī vēders sāpēja, bija tāda liela, liela smaguma sajūta, bet nu jau ir nedaudz labāk..." "Nejoko, aizbrauc labāk uz Dzemdību Namu pārbaudīt tonīšus, lai sirds mierīga, un tad jau uz koncertu un salūtu." Tā arī sapucējoties nolēmu šajā vējainajā dienā aizbraukt un nomierināt savu sirsniņu, lai zinu, ka viss ir labi un varēšu gaidīt mūsu tikšanos 26.11.2008. Tā nu auto novietoju maksas parkingā, ar rokassomiņu iegāju uzņemšanā un palūdzu, lai man uztaisa tonīšus. Pieslēdza mani pie vadiņiem, pagāja kādas 20-30minūtes un medmāsiņa man jautā:" Jums ir līgums ar ārstu?" "Jā, man ir līgums ar dr.Gaili!" "Ziniet, zvaniet dakterim un sauciet uz darbu, jo Jūs paliekat," šādi mani izbrīnīja medmāsiņa.

Pie sevis nodomāju - kā es palieku, man taču nav mantu ne sev, ne meitiņai un, kā es traucēšu dakteri Valsts svētku dienā, liedzot viņam salūtu sagaidīt mājās, ar ģimeni? Un es taču vēlos iet uz koncertu, redzēt salūtu... Tā nu saņēmos un zvanīju dakterim, viņš man saka:" Būšu pavisam drīz, jo esmu netālu, uz tilta..." Tagad šo rakstot man sariešas asaras acīs... Viņš bija tik ātri, manuprāt, nepagāja pat 10minūtes. Tad visu sakārtoja ļoti ātri, nepagāja pat pus stunda, kad biju jau palātā un medmāsiņas mani gatavoja operācijai. Vēl paspēju pa logu izmest savas dzīvokļa atslēgas meitas tēvam, lai viņš varētu atvest manu čemodānu, kuru, dīvainā kārtā laicīgi jau biju sapakojusi - kopīgi ar savu lielo puiku. 

Biju ļoti pārsteigta, ka viss notiek tik ātri, jo ar lielo puiku šis satikšanās brīdis bija veselas 27 stundas no pirmajām kontrakcijām. Biju iedomājusies, ka nekur nav jāsteidzas, bet... viss notika ļoti ātri un dakteris teica:"Neuztraucies, viss būs labi." Tas miers un humors viņa balsī, nevienu brīdi viņš man nelika domāt, ka būs kaut kas slikts, vai mazā nejūtas labi. Pat nepaspēju nobīties no anestezijas mugurā, par kuru baidījos visu grūtniecības laiku... Un tad jau operāciju galds un... Man asaras bira kā pupas, jo neticēju, ka viss var būt tik ātri, raudāju, vēl neredzot meitiņu, tad raudēju no bailēm, jo viņa neraudāja, kā to dara bērniņi, kad piedzimst. Kad jautāju medmāsiņai, kur ir meitiņa, ka vēlos viņu redzēt, viņa man nepārdomāti pateica:"Bērniņam ir problēmas, tādēļ viņu aizveda uz inkubatoru. Es raudāju, kamēr dakteris veica koriģējošo operāciju un sašuva vēderu. Tad viņš pienāca un teica:" Viss būs labi, ar mazo arī, tikai pirmās 24 stundas viņa būs uz novērošanu un drēbītes arī saņēmām :)"

Es pēc ķeizara biju pēcoperāciju blokā, jo bija nelieli sarežģījumi, tā nu gulēju stundu, divas, trīs, četras, piecas... Kad dzirdēju sarunājamies medmāsiņas:"Ejam uz jumta salūtu skatīties?" Bet es guļu un gaidu, kad mani pārvedīs uz palātu. Dakteris ienāca pie manis ik pa brītiņam, teica, ka salūts esot bijis skaists un, lai nesatraucoties, jo šodien no viņa pacientēm es neesot vienīgā, vēl viens mazulis izdomājis nākt pasaulē un nakts viņam būšot gara.

Pārveda mani uz palātu vēlu vakarā, telefonā bija tik daudz neatbildēti zvani un sms. Ziņa arī par to, ka meitiņa ir tik mīļa - pirmais foto...

Arī valsts prezidents ar delegāciju mūs sveica ar dāvanām, ziediem...

Tā nu pirms 8 gadiem, Latvijas dzimšanas dienā sagaidīju savu lielo meitiņu, rīt svinēsim Vidžukam 8, bet Latvijai 98 un kārtējais gads, kad meitiņai dzimšanas dienā ir tik grandiozs salūts, tas Tev, mīļā, paldies, ka man esi! Dakteri, paldies, ka Jūs bijāt ar mums, jo bez Jums nebūtu mūsu! Lai "Tur augšā" Jums ir labi!

Lai skaists svētku laiks ik katrā ģimenē, un īpaši, ja tieši rītdiena būs arī Jūsu bērniņa dzimšanas diena!