Džentelmenis Henrijs jeb dzimšanas dienas sveiciens no dēla.

31.jūlijs mana dzimšanas diena, šoreiz gan iztieku bez lielās balles un viesu uzņemšanas. Atzīmējam tik, cik uz kafejnīcu aiziet un pasēdēt.

Atgriežamies mājās, izsmejamies par visiem niekiem sīkumiem un dodamies pie miera.

Liktenis dod mums zīmi – mēs to neuztveram :D Ap plkst.2:00 draugs izgāž glāzi ar ūdeni – pa visu gultu! Nu, kāpēc? Man riebjas gulēt atsevišķi, bet neatliek nekas cits, kā doties uz blakus istabu un atstāt draugu uz gultas sausā stūrīša vienu.

4:00 no rīta – ik rīta tualetes apmeklējums, standartiņš, plkst.6:00 tas pats, bet bonusā iziet vēders un pavelk muguru. Es par to varu tikai nopriecāties, jo īpaši nekādu citu grūtniecības pazīmju man nav. Eju gulēt.

Ap plkst.9 jūtu, ka iesāpas tā kā uz mr, kaut kā ļoti līdzīgi, eju pie drauga un mēģinu iespīlēties kaut kur viņa padusē, neieripinot viņu „slapjajā zonā”. Liekas, ka atkal uznāk sāpe, bet pāriet, atkal uznāk un tad nolemju ieiet dušā, sāpe uznāk, pāriet, tātad duša palīdz (īstenībā nepalīdzēja, vienkārši sāpe pati pārgāja). Lienu atpakaļ pie drauga, atkal sāpe, nosmejos, kā tad vispār var zināt, ka sāpes ir īstās.

Pāris dienas atpakaļ novilku contraction timer – nolemju, ka ir laiks paprovēt – sāpēs ik pa 3-7min un ilgst no 40s-1min20s (tā aptuveni). Domāju, ka īsti nopietni tas nav, jo jāsākas visam ar kādu 20min intervālu un laikam pakāpeniski jāsarūk.

Izdomāju, ka iešu vannā, sāpes nepāriet, draugs trinas apkārt – esot jāzvana vecmātei, es saku, ka nevajag, jo tā ir viltus trauksme. Beigās pierunā, zvans vecmātei un viņai šķiet, ka bēbis posies ceļā, lai mēs arī braucam.

Sāku krāmēt mantas (jā, man nebija gatava soma), īsti neliekas, ka viss ir pa nopietno, tāpēc apkopju puķes, iznesu miskasti, pašiverējos... Nu neliekas, ka bēbis varētu nākt, man tak vēl nav bijušas riktīgi normālas grūtniecības pazīmes, par kādām dzemdībām var būt runa?

Ap plkst 11:30 esam gatavi braukt, sāpes nav pārgājušas, intervāli un ilgumi tie paši – nekas konkrēts. Visu ceļu ar draugu nopļāpājam, ka nevar būt, bet jocīgi, ka tās sāpes nepāriet...

Pēc aptuveni stundas esam galā, ieskrienu iekšā un smejos – es nezinu vai man tek ūdeņi vai es čurāju, vecmāte saka, ka, ja nevar noturēt, tad ūdeņi. Manā galvā gan ir pārliecība, ka kontrakciju laikā arī čuru es neturētu :D

Pēc tualetes apmeklējuma dodos uz otro stāvu, kur uzzināsim – būs vai nebūs. Paplešu kājiņas un dzirdu – ūdeņi tek, mums ir 5 cm atvērums. Esmu pārsteigta, bet ļoti, ļoti priecīga, esam jau pusē un bēbis šodien būs klāt.

Man nenormāli nāk miegs un gribas ēst – uzvar ēdiens, braucam uz kafejnīcu  uzēst, izvēlos kartupeļu smaidiņus, tas laikam ir neveselīgākais, ko varu tur atrast. Oficiantei un pie blakus galdiņa sēdošajiem noteikti ļoti patika brīži, kad man uznāca kontrakcijas un mēs tās izelpojām J

Paēduši esam, laiks doties atpakaļ uz „Harmoniju”, nu jau mums ir 7cm atvērums, ūdeņi tek, bet kaut kā jocīgi, ir doma par kaut kādas plēvītes pavilkšanu malā, taču beigās nekas tāds netika darīts un godīgi, es pat nezinu, kad man nogāja ‘visi ūdeņi, varbūt vannā.

Kontrakcijas ņemas spēkā, nezinu gan vai tās paliek garākas, laiks vairs nav ar mani. Draugs ir visneizmērojamākais atbalsts, viņš elpo kopā ar mani, dažbrīd gan viņam sajūk ritms, jo liekas, ka pie reizes viņš mierina sevi, ne tikai palīdz man izelpot sāpi.

Līdz gandrīz pilnam atvērumam sēžu uz tāda krēsliņa, draugs aizmugurē uz bumbas un es uzgūlusies viņam virsū..elpojam, elpojam, elpojam...

Vecmāte noraugās uz mūsu pozu un saka, ka es jau tāda pusguļoša vien esmu, varam kāpt vannā, aizejam līdz vannai, iekāpju iekšā un tik forši, silti, noteikti patīkamāk kā sauszemē, taču neliekas, ka sāpes ir vieglākas.

Fonā skan kaut kāda nomierinoša mūzika, bet man tas diezgan vienaldzīgi – ir vai nav viņa tur. Draugs cītīgi elpo kopā ar mani, mūsu rokas ir kaut kā mistiski saāķētas kopā un es negribu viņu laist vaļā. Kad esam izsāpējuši līdz pilnam atvērumam, varam sākt spiest un šis ir tas brīdis, kad ar mums kaut kas notiek. Es iemīlos savā draugā? Es nezinu, bet tas bija tik savādi, es spiedu mazo neatrāvusi acis no drauga, kas šo brīnumaino iespēju ir devis. Mazā galva jau ir gandrīz laukā, vecmāte ļauj tai pieskarties...Es jūtu matiņus, tie ir tik maigi, mazais vairs neslīd atpakaļ iekšā un es saprotu, ka tūlīt jau būs... Pāris spiedienu un ir, mums ir dēls! Viņš ir man uz krūtīm, ne raudošs, bet kaut ko ļoti stāstošs. Lepnais tētis pārgriež nabassaiti un mēs esam tik laimīgi.

Mans mazais brīnums pasniedza man labāko dzimšanas dienas dāvanu pasaulē. Un vai nav džentelmenis? Atļāva dāmai nosvinēt pirmajai un tikai tad sev J