Sveikas, meitenes!Domāju par bērnu plānošanu un sapratu, ka ne vienmēr nepieciešams domāt tikai ar galvu, bet reizēm vērts ieklausīties sirdī.
Stāsts tāds: abas meitenes piedzima laikos, kad vēl nebijām īsti nostabilizējušies dzīvē, manos divdesmitajos un trīsdesmito pašā sākumā. Ar pirmo bērnu nebija mašīnas, taupīju naudu pamperiem un pagatavoju paštaisītus autiņus/lietojām auduma autiņbikses, lietotie apģērbi/apavi gāja uz urrā. Ar otro finansiāli gāja mazliet vieglāk, bet vienalga situāciju par spīdošu nosaukt nevarējām.
Pašlaik situācija, paldies Dievam, ir nostabilizējusies un, ja domātu tikai ar galvu, ir ideālais laiks bērnam. Taču ir viens "bet" - lai gan man ir tikai nepilni 34 gadi, atklāju, ka dažādu veselības problēmu dēļ bērnu vairs nevar būt. Jā, zinu daudzas, kas dzemdē šajā vecumā un vēl stipri vēlāk, bet viens variants nekad neder visām. Manā gadījumā jāpiekrīt "vecās skolas" idejai, ka labākais laiks dzemdēšanai ir 20tie.
Par dažiem uzskatiem uz Viesturu Rudzīti esmu nikna, bet šī viņa doma gan šķiet pareiza - meitenei jāpabeidz bakalaurs, mazliet jāpastrādā, tad jādzemdē 3 bērni un tikai apmēram 30-33 gadu vecumā, kad jaunākais bērns aiziet dārziņā, jāstājas maģistrantūrā un jāuzsāk karjera. Pa šo laiku iespējams tikt skaidrībā, ko tad īsti grib studēt+dzīves pieredze. Loģiski, šeit jābūt vīra finansiālajam atbalstam un puslīdz sakārtotiem apstākļiem, bet domu atzīstu par labu esam. Meitenes, nepazaudējiet savus divdesmitos! Jo vēlāk iespējas dzemdēt var arī nebūt. Ja mēs būtu gaidījuši, viss tiktu palaists garām.