Alfrēda Dāvida dzemdību stāsts

[BEZsaistē] 

--

Jau divas naktis iepriekš, es ik pa brīdim modos no sāpēm, pavilka tur, pavilka te, bet tā arī nekas pratīgs nesākās un turpinājām gaidīt. Biju jau mazā izmisumā, jo tuvojās ierosināšanas datums. Galvenais, ka biju izmēģinājusi visas iespējamās, man zināmās dabīgās ierosināšanas metodes - gan kokteiļi, gan mīlestība, gan vingrojumi un garas pastaigas. Nada. Mans mazais apakšīrnieks gribēja vēl dzīvoties pa punci.

Nakts pirms lielās dienas bija totāli izpurgāta, ja drīkst tā teikt, jo nebija iespējams labi iekartot milzonīgo vēderu. Bebis visādi grozījās līdz ar mani un ik pa laikam sparīgi iestīvēja kājeli man sānos. Noglāstīju punci. Par šauru, bez šaubām. Centos atpusties un tā snaudu ik pa 15 minūtēm pamostoties.

31. Janvāris. Kad modos rīta pusē, nopratu, ka diena ritēs citādi. Jutu, ka spiediens uz leju divtik stiprs un pat grūti elpot, staigāt. Baža. Ko, kā? Bērni tomēr jālaiž uz bērnudārzu un viss cits. Nē... Es to šodien nespēšu. Pedējo dienu nogurums spieda man plecus jau agrā rīta stundā. 100% nespēšu. Noskanēja modinātāji, vīrs sāka knosīties un mosties, lai dotos uz darbu. Izteicu savas raizes, ka bebis pārlieku mierīgs palicis pēdējās stundas, ka esmu pārgurusi un saštukojām, ka Kārlis uz darbu nebrauc vis, brauksim abi kopā uz Stradiem pie manas vecmātes, jo man bija ieplānota vizīte. Viesturs dodas uz bērnu dārzu, bet Albertu paturam mājas ar vecmāmiņu, jo iespējams viņu nevarētu izņemt pirms pusdienlaika, kā mums ir ierasts.

Tā nu posos pati, ģērbu Viesturu un devāmies. Aizvedu Viesturu uz grupiņu, saģērbu un samīļoju. Pedējie uzmundrinājumi no Viestura audzinātājām un grupas biedru vecākiem.

Pavadīju itin aizkaitinātus mirkļus mašīnā - agrs rīts, sastrēgumi. Ēdām manis sataisītās brokastmaizes un jutos jau samērā labi, sķita ka nu jau būšu Kārli no darbiem atrāvusi veltīgi. Pie vecmātes ierados tieši laikā. Kristīne jau nopūtās mani ieraugot, laikam nebiju svaigākajā skatā. Tomēr uzmundrināja, ka neesot jau vairs tālu, vēl jau tikai dažas dienas jāpaciešas. Nu tā - man aptecējās dūša. Dažas dienas nešķita itnemaz iepriecinoši, drīzāk mocību turpinājums. Nopūtos un gūlos uz kušetes. 

Toņi bija apmierinoši, tomēr ne mana pašsajūta (nieze - pedējos mēnešus kasījos kā kašķis būtu piemeties, smaguma sajūta, ka atsvari būtu pie kājām piesieti un protams trauksme - kapēc nedzimst pats) un arī grūtniecības laiks tomer liels (41+3). Galu galā nonācām pie secinājuma, ka gaidīšana ilgāk diez vai palielinātu "veiksmīguma procentus dzemdībās" un liktu man smaidīt kā maija saulītei. Un paldies Dievam, ka tā nolēmām, paldies Kristīnei, ka mani apžēloja un deva visam zaļo gaismu. Tā nu zvans nodaļai un izrakstīts nosūtījums uz ierosināšanu. Pāris mirkļos situācija bija krasi mainījusies un nu jau neticēju, ka tas viss notiks šodien.

Nebija jābrauc mājas, jo somas jau mašīnā. Devāmies mazā pastaigā tām pakaļ. Klusi elpoju salto ziemas gaisu un bija tāds kā drebulis - tā, tūlīt būs, šodien. Skaitīju sniegpārslas, skaitīju soļus. Klusa doma, ka šī nu pēdējā pastaiga pirms 3 dienu maratona iekštelpās. Nebija rasts, ka nevarēs ārā iziet. Tā vismaz reizi dienā no mājas snīpis tiek izbāzts. Bet tas jau tā, tik manā galvā. Un jā, pēdējos metros pirms kāpu pa Stradiņu kāpnēm sāka mesties bail. Varbūt tomēr vēl nogaidīt dienu un viss sākas pats no sevis? Nē, zaķpastala, bus jau tāpat te pat vien pret šiem pakāpieniem kājas jāatdur, kur tad palikšu. 

Devāmies augšā uz Stradiņu dzemdību nodaļu. Bijām jau gatavi iet pa durvīm iekšā, bet ieraudzīju, ka no apavu maisiņa pazudusi viena mana čība. Whaaat? Nopietni? Mjam. Labs sākums visam. Tā nu mans Kārlis dabūja dubulto pastaigu un skrēja tai pakaļ uz mašīnu. Labi, ka bija mašīnā, nevis kaut kur pa ceļam izžvidzināta sniegā.

Iegājam, iedevu nosūtījumu. Nekas traks. Miers. Elpo. Apsedina mūs un liek gaidīt. Atnāk galvenā ārste un tieši tajā brīdī izsludina, ka sākusies gripas karantīna. Ciemiņi nekādi, tikai tētis var nākt vai viena persona, kas pienes vajadzīgās lietas. Jāvalkā maskas, jādezinficē rokas. Īsi, ātri un konkrēti.

Pasauc. Būšot apskate. Elpo. Mierīgi. Dodos iekšā kabinetā. Mazais sāk spārdīties, jo, laikam jau, man sirds ritms tā riktīgi kāpj. Māsiņa liek gulties uz toņiem, izjautā, kapēc gribu dzemdēt (facepalm - sasmējos, jo šķita, ka tas man uz pieres rakstīts), vai jūtos atpūtusies, jo vajadzēs daudz spēka. Ienāk tās dienas ginekoloģe, daktere Olga. Ļoti laipna, mierīga un pārliecināta. Izstāsta opcijas - varot ar pulveri, sistēmu vai ūdeņu duršanu. Izrunājamies un izvēlos ūdeņus, jo tas tomēr pazīstama lieta (man dūra ūdeņus gan ar Albertu, gan Viesturu). Apskatīja atvērumu. Teju 5cm un viss mīksts, kakls neesot garš tad nu arī daktere mudina par ūdeņiem.

Saģērbos un devos atpakaļ pie Kārļa. Mums liek ņemt mantas un vedina uz dzemdību zāli. Lasu dzeltenās šiltes uz durvīm. Zaļā zāle. Atveru durvis un iesoļojam samērā šaurā telpā piebaztā ar ekipējumu - vienā stūrī neonatoloģijas galds, pa vidu dzemdību gulta, blakus pufs un bumba, gar sienu lete ar daudz štrumentiem un viereizējās lietošanas šālītēm, palagiem, cimdu kastitēm utt. Dzirdu, ka aiz sienas pukst kāda mazuļa sirsniņa. Jā. Vēl kādai bērniņš gatavs dzimt. Joprojām tāds skumjš iekšējs mini šņuksts, ka mans bebis pats uz āru tā arī vēl nav sataisījies un esam nonākuši tajā brīdī, kad jāsauc "tiesu izpildītāji" un jāliek mazais īrnieciņš no dzīvokļa laukā. Parāda, kur likt somas, varam apģērbties. Sākam rosīties. Likās smieklīgi, ka mazo telpu, kuras centrā ir lielā dzemdību gulta/galds, dēvē par zāli. Drīzāk istabiņa. Abi ar Kārli aši parģērbāmies. Vilku dzemdību kleitu un atkal tarakāni galvā iedziedājās...

Par ierosināšanu nebiju dzirdējusi vēl neviena ļoti pozitīva stāsta. Vai nu tās bija ilgas un sāpīgas dzemdības, vai arī īsas, bet straujas un ar plīsumiem un citām štellēm. Centos iekšēji nepanikot un pieslēgt loģiku. Kā Kristīne man teica, koncentrēties uz labo un nedomāt, ļauties notikumu gaitai un būt mierā.

Ienāk vecmāte gaišiem matiem, jautra un nedaudz sasmējusies par joku, ko kolēģe izmeta vēl gaitenī esot. Sasmaidamies, iepazīstamies - Ilze. Vecmāte mudina kapt gultā, atgulties. Tūlīt jau ienāk arī ginekoloģe. Parunājamies. Daktere paskatās pulstenī. 14. Nu tad duram. Abas sāk darboties, parādās šķēres. Plukš un tek ūdeņi. Jūtos dīvaini. Pavisam. Nekas jau vēl nesāp, bet ūdeņi tek. Tā vēl nekad nebija bijis, abas iepriekšējās reizes dūra ūdeņus, kad biju jau samērā intensīvu kontrakciju varā, tagad... Miers. Ūdeņi gaiši, pārslaini. Viss izskatoties labi. Tagad uz toņiem un nogaidīt. Vecmāte ierosina šo brīdi izmantot miegam un atpūtai, cik nu iespējams. Priecājos ka tā, jo negulēto nakšu nogurums liek manīt. Klausu un iegrimstu saraustītā snaudā, mazuļa sirdstoņu ieaijāta. Pēc pusstundas ienāk vecmāte un noņem toņus, vēl nav nekas sācies. Gaidām. Kārlis iegrimis dziļā miegā un zēģelē tā, ka skapjos pufelītes trīc, palūkojos. Smaidu, gluži kā Alberts vai Viesturs, tāds mierīgs miegs, tik mīlīgi tai pufā iekārtojies. Laiks velkas tik lēni. It kā būtu jāatpūšas, bet nu acis plati vaļā kā zaķim.. Bail? It kā vairs jau nē. Kluss prieks, ka viss notiek, bet tomēr drusciņ baža par to pirmo brīdi, kad sāksies sāpes... 15. ienāk mana aprūpes vecmāte. Parunājamies. Iedrošina negulēt, bet pastaigāt. Atvadās, novēl labas dzemdības un iet jau ārā no zāles, kad es pēkšņi saviebjos un jūtu pirmo lielo vilni lēni tuvojamies. Jā. Sākas. Kristīne vel nosmaida, ka viņai laba aura. Ar vārdiem samīļo. Durvis aizveras.

Pēc laika jau klāt vecmāte Ilze likt uz toņiem un tiešām skaisti viļņojas lapiņā līkne. Ilgi mani gultā neturēja. Lai ceļoties vien un pastaigāju.

16. Sāpes jutu mēreni un lai tās kļūtu intensīvākas, šoreiz ķēros pie mūzikas. Abas iepriekšējās dzemdības biju sagatavojusi dzemdībām savu pleilisti ar sev tīkamu skaņu, tomēr tā arī neizmantoju, šoreiz nemaz nepūlējos, jo nešķita ka vajadzēs, bet re kā, gribējās gan. Biju iepriekš gan iečekojusi joka pēc Spotify gatavās listes un atradu šo - Labor playlist. Uzliku ausis un stampāju grīdu. Kopā ar vīru smējāmies par īpaši piemeklētajām dziesmām - "Survivor", "Eye of the Tiger", "Wrecking ball", jokojām ka bebis dienās būs dīdžejs vai dejotājs. Aiz sarkasma un jokiem galvā slēpās tik viena doma - veries vaļā, veries. Tā pagāja minūte, desmit. Stunda, divas un man īsti nemanot bija pienācis brīdis, kad gāja viss vaļā tā pa riktīgo.

18. Sāpju intervāli tuvojās minūtei un kontrakcijas bija īsas bet ļoti spēcīgas. Mana ērtā poza atkal iekrampēties atbalsta punktā - šorez virsmā, kur izlietne un daudzie štrumiņi salikti, un apļot gurnus, lēni ietupties, apļot atkal. Kad ginekoloģe aplūkoja kā man klājas, iepriecināja ka šo divu stundu laikā biju aizdejojusies līdz 9cm. Vēl nedaudz. Tomēr lielās dejošanas nogurdināta nolēmu, ka varētu iepauzēt un nedaudz atgulties, pirms sākas lielā spiešana. Vecmāte piekrita un kāpu gultā. Vecmāte parādīja pozu, kā guļus parciest kontrakcijas, lai process neapstātos. Tā nu palīgos nāca vīrs. Apgūlos uz muguras un tiešām priecājos par savu lēmumu, jo jutu ka sāpes ir iegājušas kulminācijā. Bija pat brīdis kad palika tik nelabi, ka prasīju kur šālītes, jo šķita ka vemšu. Katru kontrakciju kājas cēlu pietupiena pozīcijā un Kārlis palīdzēja vienu no kājām vilkt tā kā pie krūtīm klāt, lai atvērums vērtos labāk. Ik pa brīdim durvīs pazibēja vai nu ginekoloģes, vai vecmātes seja. Izradās blakus zālē notika tikpat intensīvs darbs un vecmāte ar dakteri šaudījās kā divas skudras no vienas istabiņas otrā. Ik brīdi uzmundrināja, lai es tik sakot, kad sākas spiešanas sajūta, abas būšot uzreiz klāt un saķeršot tik bēbīti, jo man sanākot fantastiski labi, atvērums esot teju pilns. Nepagāja ne desmit minūtes, kad sapratu, ka jāsauc vien daktere jo NĀK mans puikiņš. Pūtu un elsu. Daktere piesteidzās un tiešām, bebīša mati jau esot redzami. Kārlis joprojām bija man blakus un palīdzēja turēt kāju. Daktere Olga aicināja pie kontrakcjām koncentrēties uz stumšanas sajūtu un ļaut bebim slīdēt. Pēc divām sapēm jutu kā galva izslīd, bet pēkšņi sākas nenormāli asas sāpes un instinktīvi sāku rauties čokurā. Daktere mierināja un aicināja klausīties viņā un saķerot manu roku to pielika pie bebja galvas sakot un pierādot, ka grūtakais jau ir pāri, tagad obligāti jāatslābina viss lejasgals un jaspiež sasprindzinot presi, lai mazulis varētu brīvi izslīdet. Tajā brīdī viņa man neteica ka mazuļa pleci ir iesprīduši, tikai to, ka esmu jau lielāko darbu paveikusi un mazulis tūlīt būs klāt. Jutu kā ķermenis pretojas visam, gribēju ātrāk galu redzēt šim maratonam. Tik grūti atslābināties, kad tik ļoti sāp, bet sakopoju visas atlikušās domas un rīkojos kā daktere ieteica. Slīd, centimetru pa centimetram un viss... ir ārā... Samērā liels, zilgans pusītis ar dikti savēkšķītu ģīmīti tiek noguldīts man uz krūtīm. Jūtu kā mūs vel saista nabassaite. Vecmāte atsūc nedaudz gļotas. Man acis miglā. Neko neredzu. Un tad atskan spalgs kliedziens. Mans dēls raud pārliecinoši un dusmīgi. Lūkojos un esmu kartējo reizi šokā. Trīcu no laimes, prieka, šoka un atbrīvojuma sajūtas. Liels, pavisam. Vecmāte jautā pēc vārda. Alfrēds Dāvids.

Pagaida, kamēr izpulsē nabassaite un tad aicina Kārli pie šķērēm. Šņiks. Skatos un brīnos, cik ātri esam kļuvuši atdalīti viens no otra. Vairs nešķiet ka laiks velkas, brīnos cik raiti laiks slīd man apkārt.

Paiet daži mirkļi mierā un daktere aicina spiest nedaudz, lai iznāk placenta. Mans pusītis uz krutīm ir nomierinājies un arī man vairs nav trīcošās sajūtas. Jūtos nogurusi un slābana. Apskata kas man tur lejā notiek. Nav plīsumu. Iekšējas gaviles.

Te pēkšņi sāk gāzties asinis, daudz. Tālak viss notiek tik raiti, ka nesekoju līdz. Man jau gan nešķita tik briesmīgi, Kārļa atstāstītajā gan jutu tādu trauksmes dzirksti. Man bija sākusies dzemdes asiņošana un daktere ar visu savu spēku ar rokām spieda man uz vēdera. Vecmate saķēra labo roku un aši ievadīja katetru. Sitēmu klāt un palaiž uz pilnu klapi pilēt oksitocīna šķīdumu. Visu laiku jautā, vai jūtos labi, vai nereibst galva. Īsti neatminos vai jutos sliktāk, nogurusi gan. Asiņošana veiksmīgi beidzās un viss atkal labi. Velāk uzzināju ka dzemdībās esmu pazaudējusi 800ml asiņu. 

Kad viss norima, mūs atstāja vienus ar bebīti sapazīties. Mazulis dūšīgi ņammāja krūti un abi ar Kārli mazo klusi vērojām. Neticami. Visa šī pieredze ir apbrīnojama - skarba, grūta, nemaz tik glīta, asiņaina, sāpīga, bet tomēr brīnums. Kā gan mēs šeit nonācām, vēl no rīta bijām divi vienā, bet te jau viņš ir man virsū. Tāds virpulis ar domām maisījās man prātā. Un nespēju to visu vienā bildē vēl safokusēt. Pēc laba laika sapratām, ka varam apziņot tuvākos par mazā ierašanos, jo tik daudzas sirdis mājās gaidīja šo ziņu. 

Iepazīstieties! Alfrēds Dāvids Vītols. 31. decembrī, plkst. 18.44 (4,65kg un 56cm)

--

Man ir milzīgs prieks, ka bijām izlēmuši par labu Stradiņiem. Tā pārliecība un miers, kas staroja no manas vecmātes un dakteres deva man pašapziņu, ka es varu un ka būs super.

Paldies Olga, paldies Ilze! Jūs manā sirdī drošā vietā noglabātas, īpaši brīdis kā daktere mani cauri pašam grūtākajam izvadīja un iedrošināja, kā arī vecmātes lielais prieks par Alfrēda lielajām un stiprajām plaukstām -"Kas par lielu roku! Stiprs vīrs būs!" un smaida kā maija saulīte. Un es redzēju nogurumu jūsu acīs un apbrīnoju, kā Jūs veicat šo skaisto darbu. Paldies, ka bijāt ar mani un mani vadījāt. 

Paldies, Kristīne! Tu man devi daudz pārliecības un miera, kas pēdējos mēnešos bij tik ļoti nepieciešami. Tu devi zaļo gaismu būt nedaudz nepacietīgākai un sagaidīt Alfrēdu tik labi. 

Paldies arī pārējam personālam Stradiņu demdību nodaļā. Lai gan biju gatavojusies ''slinīcas azņemtības un vides nogurdinātiem skatieniem un komentāriem" biju tik pateicīga par laipno un cienījamo attieksmi. Apbrīnoju medmāsu vieglumu, kuras mazulīšus tik maigi un raiti spēja paģērbt un noglaudot muguriņu nomierināt pirms uzliek uz svariem vai piespraužot kādu gadžētu sirsniņu mērīt. Vēroju un prieks. Prieks, ka, lai arī nodaļa skatā skumjā un šaurā - #remontiņšprasās , peronāls visu iznes ar profesionalitāti un vieglumu. Paldies.

Sasmīdināja reģistratore pie durvīm, kad devāmies jau mājup. Lai braucot te pēc 5 gadiem atkal, tad būšot jaunais korpuss un telpas plašākas. Varētu jau, tomēr jūtu, ka man pietiek un trīs ir mans laimīgais skaitlis. Paldies. :)

---

Aprūpe grūtniecības laikā -

RdzN, Elita Šteinberga (...-28 ned.,)

PSKUS, Kristīne Zvirgzde-Zvirgzdiņa (32.- 41.ned)

Dzemdības - PSKUS:

Ginekoloģe - Olga Boka

Vecmāte - Ilze Lasenberga

Paldies, ka izlasīji manu garo penteri un tiki līdz galam. Tik gari nebiju domājusi izplūst, bet šķiet, ka to daru pēdējo reizi un tādēļ ielieku visas emocijas, kas iekrājušās. Jā. Nu jau vairāk kā divi mēneši esam ar bēbīti un daži sīkumi pat bija piemirsušies, tomēr svaigs vēl un pašai asaras acīs rakstot. 

Tas ko vēlu tām mammām, kas vēl gaida un lasa šo stāstu. Mieru gūt un pārliecību. Tu esi supervarone savam mazulim un Tev izdosies! Un varu teikt tikai to, ka visas manas 3 pieredzes dzemdību zālē ir maģiskas, jo mirklis kad mazais tiek uzlikts uz krūtīm iedeg sirdī uz mūžu - tajā brīdī nav vairs ne sāpju, ne grūti, ne bail, bet ir miers. Uz to mieru tik tiekties. 

--

R

Vari man sekot Facebook vai Instagram