Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Sveikas jaukās dāmas:)
Ir jau tā kā drusciņ apnikušies tie "nekādie" laikapstākļi...Kad reiz būs vasara? :D Mēs jau kuro dienu ar Reivenu Evanu cītīgi sataisījāmies iet ārā, bet še tev sāk līt, tā nu iztikām ar pārdesmit metru garu pastaigu līdz veikalam un atpakaļ. Redzēs kā mums veiksies šodien.
Lai gan...Esmu iebiedēta :D Mamma saka, lai nekur tālu nestaigāju, ja nu ūdeņi noies. Ārsti arī piekodināja nekavējoties saukt ātros un uz slimnīcu tikai un vienīgi guļus stāvoklī, lai ārā nekas neizkrītot...Tas ir kā? Staigāju tāpat, bet iekšēji baidos gan, ka nesanāk uz ielas "notecēt", jo atklāti sakot, laikam kristu panikā :D
Sajūtas. Hmmm...Salīdzinot ar pirmo grūtniecību, pastaiga rožu dārzā :D Ja Reivens mani pēdējās nedēļās un dienās spārdīja tā, ka ribas sāpēja, tad šis lūk sper un bakstās tikai tad, ja nepatīk kā esmu apsēdusies vai pieliekusies. Tad gan tieku pie laba spēriena "pa aknām" Ir dienas, kad nevaru aizmigt, bet ir dienas, kad guļu kā lācis, pat diendusu pamanos nošņāk ar Reivenu. Un, manuprāt, mazais jau ir tik zemu noslīdējis, ka zem jau vairs var būt tikai ceļš pretī saules gaismai. Nu goda vārds :D Tas sagādā tik "vājprātīgas" sajūtras...Pirmkārt jau gājiens uz WC ir kā neiespējamā misija, es nezinu kur viņš tur ir iekārtojies, bet (es atvainojos, ka izplūstu šādos sīkumos :D) pačurāt ir tā tīri sarežģīti. Un kā sāp...katrs solis. Nu jau eju kā īstena pīļu mamma! Pirmdien būs precīzas 40 nedēļas pēc MR. Tātad, ja līdz nākamās nedēļas beigām mazais punča iemītnieks, kurš pēc vecmātes teiktā ir iegājis pilnīgā komfortā, neizdomās pats nākt laukā, tad 7.jūlijā būs jāstājas slimnīcā.
Un es nebūt par to neuztraucos. Es uztraucos par to, kas notiks mājās! Visupirms jau par savu mazo budzi Reivenu. Man ir tāda sajūta, ka tad kad manis nebūs, mājās būs ĀMEN BAZNĪCA...Es nespēju nevienam neko uzticēt, tas laikam arī ir mans lielākais mīnuss. Es nevaru, es kļūstu traka jau no domas vien, ka vīrs man izsūks paklājus (sevi pazīstot tas nekad nebūs gana labi) vai mamma (mana mamma) nomazgās traukus vai vīra māte (lai visi Dievi nogrābstās) pieskatīs manu puiku(tas nozīmē, ka viņš pieskatīsies pats vai to darīs TV). Esmu savu galvu piebāzusi ar tādiem "SCENĀRIJIEM", ka mati jau kustās :D Smejies vai raudi. Nebūtu grūtniece prasītu kādam lai izraksta "sauso" narkozi un miers mājā.
Un vēl. Kā jau viss dzīvē arī simto reizi viss notiek pirmo reizi. Domāju kāda tad būs mana ikdiena ar diviem bērņukiem? Kā es tikšu galā ar Reivena greizsirdību (tas jau man iedzīts gandrīz kā mantra), otru mazuli un mājas darbiem utt. Jo vīrs tiešām strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Ak tu jel...
Varbūt kāda māmiņa kurai ir vairāk kā viens mazulis var padalīties savā pieredzē? Kā tikāt galā ar mazuļiem un ikdienas darbiem, pie reizes neaizmirstot arī par sevi? Kā reaģēja vecākie bērni uz jauno ģimenes locekli?
TB - bet visvairāk tad, kad izeju no istabas...
Nepiekrītu, ka lielais bērns paņems lielāko daļu uzmanības - mums meita ir ļoti patstāvīga, pati spēlējas, izklaidējas, man minimāli jāpieslēdzas. To ikdienas vājprātu un diskomfortu rada tieši brālis, kurš taurē par visiem sīkumiem, bez visvairāk tad, ka izeju no istabas, viņam redzot, vai pievēršos māsai.
Daudz ir bijis brīžu, kad vienkārši gribu izšķaidīt galvu pret sienu - katru dienu ir vismaz 1 moments, kad pilnā rīklē kliedz abi reizē. Laika pašai sev vai nu nav vispār, vai arī tas sākas ap 00. 30, kad mājas darbi apdarīti un visi guļ. Uz jautājumu par laiku, ko veltu vīram, atbildēt nevaru vispār.
😀
Nav jau tā, ka neko neļauju. Bet viņš jau arī pats ir atzinis, ka tikmēr kamēr viņam skaidri un gaiši nepatiksi kas jādara viņš pats diezin vai aizdomāsies. Un to es arī varu saprast, jo ja cilvēks strādā no plkst 06:00 līdz 20:00 vakarā, viņš varētu arī vairs neko citu negribēt. Par mammām runājot - zinu kurai ko var uzticēt, piemēram zinu, ka nevar manai mammai uzticēt traukus mazgāt, nu nevar un viss un vīra mammai nevar bērnus uzticēt, jo viņa tik aizrautīgi skatās tās bērnu multenes, ka neredz to, ka bērns jau pirkstus rozetēs bāž (un te es runāju par lietām, kuras jau esmu pārbaudījusi, tāpēc baidos vairs uzticēt kādam citam) Un diez vai te var teikt, ka es dabuju to, ko esmu pelnījusi 😉
Tiksi galā, jo netikt galā nevar!
p.s iemācies mājas soli uzticēt arī citiem. Tas nekas, ka viņi to neizdarīs tik labi kā tu, bet vismaz tev tas nebūs jādara. Tā vietā varēsi atpūsties vai darīt ko citu!
Es nemazām nebrīnītos, ja ar manīm tas notiktu uz ielas vai kādā bodē, jo ar mani vienmēr viss notiek ačgārni. Es vienmēr pati par sevi smejos, ka visi cilvēki kā cilvēki, bet es gan atsevišķs indivīds 😃
Ar vīru un mājas darbiem ir tā, kā saka, ar Dievu uz pusēm. Kamēr acī "neiebakstīsi" ka tas un šitas ir jāizdara vai sarakstu gar degunu nenovicināsi, tikmēr nekas arī nenotiks 😃
Es pieņemu, ka tas varētu izskatīties diezgan amizanti 😃
Ja tā notiktu uz ielas - sēdies lotosa pozā uz zemes un gaidi "ātros" 😃
Nežēlīgajam karstumam ir viena priekšrocība - var dienas vadīt pie ūdens, teiksim pie ezera. Man, piemēram, ļoti patīk peldēt un šādi laikapstākļi, it sevišķi jau vasarā, mani vienkārši kaitina 😃
Esmu no daudzām mammām dzirdējusi, ka ar diviem esot pat vieglāk kā ar vienu, tad jau manīs vai tā arī būs. Sākums, kamēr visi apradīsim ar jauno situāciju ģimenē noteikti būs tāds pagrūtāks, bet gan jau...Man galvenais, lai mājnieki liek mani mierā un nebāžas virsū ar savām negācijām, ko viņi nevisai grib saprast 😃
Es par sāpēm nedomāju, pirmais bija ķeizars un kad nu nāca vaļā anestēzija, likās ka gals klāt 😃 Es cenšos pati sev iestāstīt, ka trakāk jau nu diezvai būs...Naiva cerība, vai ne? 😃 Un ņemot vērā, ka manas un mammas pirmās dzemdības bija līdzīgas (pārstaigāts periods, skābekļa trūkums utt.)tikai viņu nospīdzināja līdz es piedzimu dabiskās dzemdībās, bet mani izķeizaroja, tad tagad domāju vai arī otrās dzemdības mums nebūs līdzīgas. (Mana māsa uzkrita kā sniegs uz galvas. Nekādu pazīmju, nekā nebija - wnk nogāja ūdeņi un uzreiz sākās sāpes, tā, ka knapi līdz slimnīcai paspēja) Nu lūk ja ar mani šitā uz ielas notiktu, tad gan es nezinātu kur skriet un ko iesākt 😃
Man pagājušā naktī sākās pirmsdzemdību stresiņš, bet ne par to, kā būs mājās, jo zinu, ka nebūs tik viegli kā šobrīd. Lielākā daļa apkārtējo mammu saka, ka grūtības nesagādā tas mazais, bet uzmanību galvenokārt turpina pieprasīt tikai lielais, kamēr iestājas zināms miers.
Nu bez sāpēm jau bēbis no vēdera neiznāks. Tā tikai filmās rāda - o, iesāpējās, divreiz paelpoju un jau bēbis rokās. Vismaz uz to paļaujos 😀 Mazliet uztraucos, kas notiks, ja dzemdības sāksies naktī, miegā. Nē, par to un vienīgi par to arī uztraucos!!! Tad nu gan varu novilkt mājās tik ilgi, kamēr beigās savā gultā piedzemdēšu.