37. nedēļas un nedienas ar bērniņa svaru!

  Šodien ir pirmdiena. Ārā visu dienu spīdēja saule, kausējot sniegu uz ietvēm un no koku zariem. Svaigais gaiss, spožā gaisma, un es dodos uz savu kārtējo USG apskati. Kaut kas manī iekšā bija satraucies, kaut kas lika - nervozēt. Īsti nezinu, vai tā bija mana iekšējā balss, vai tomēr mātišķais instinkts. 

Ierodoties klīnikā, paspēju aiziet līdz bērnu pediatram, lai dabūtu zīmogu par to, ka viņa ņems uzskaitē manu maziņu. Kad tas izdarīts, raitā solī devos uz USG, jo likās ka jau kavēju, tomēr .. kā jau visur .. (nav gluži tā, ka čīkstu, bet tomēr 37. nedēļās ir salīdzinoši grūti gaidīt ilgāku laiku) pirmie pa priekšu tiek paņemti nevis tie, kas ir pēc pieraksta, bet gluži vienkārši tie, kas par to maksā. Nosēžot gandrīz 30 minūtes pa virsu savai vizītei, beidzot bija laiks doties iekšā .. 

Manī katru reizi virmo neizsakāms prieks, kad varu redzēt savu mazulīti, tomēr šoreiz .. tas vairāk radīja stresu un asaras, nekā sajūsmu pilno sajūtu. Izrādās, mana meitiņa ir salīdzinoši maza. Svara ziņā sīciņa. Sākumā - tas īsti nelika satraukties, jo pirmā doma bija - vieglākas dzmedības, bet tomēr, brīdī kad uz ekrāna uzlec, ka vēdera apkārtmērs atbilst tikai 35 nedēļām, kaut kā kuņģī viss sagriežas. 

Automātiskā reakcija - asaras. Sāku prasīt, ko es varu darīt lietas labā, lai viņai svaru dabūtu kaut nedaudz vairāk klāt, atbilde mani pat nepārsteidza - tas katrai grūtniecei ir individuāli. 

Es protams ar šādu atbildi mierīgi nevarētu tagad sēdēt un šeit blogot .. tādēļ mans glābējzvans bija Vecmātei. Viņas attieksme mani ne tikai nomierināja, bet arī morāli pacēla. "Tu pati esi smalka, svarā pieņemies ar grūtībām .. tad nu ko, meitiņa būs tik pat smalka kā pati mamma. Neķer kreņķi, izgulies un sāc ar to, ka pirms miega dzer piparmētru tēju - palīdzēs taviem uzvilktajiem nerviem. Smejoties piebilda, ka šobrīd piena produkti, zivis, augļi un dārzeņi būs labākā izvēle. Novēlēja man jauku dienu, un teica, ka tiksimies dzemdībās".

Tad nu es sēžu tagad virtuvē, ar kaudzi nemazgātiem traukiem, sapošu muguru, ziliem riņķiem zem acīm un domāju .. ar ko sākt? Un ziniet? Es sākšu ar uzkodām! JĀ! Trauki var pagaidīt. Sataisīšu savu mīļāko ķiploku mērcīti, sagriezīšu dārzeņus šķīvītī, pa to laiku ieiešu dušā, lai muguru atlaiž un iemigšu pie mīļākā seriāla. 

Jo kurš gan cits, ja ne es pati parūpēsies par manu vizisko un emocionālo labsajūtu. 

Turpinot gaidīt savu meitiņu .. 
Un mierīgu vakaru Jums visām vēlot .. 

Kristiāna. :)