Pozitīvi dzemdību stāsti Tevis iedvesmošanai

Pozitīvi dzemdību stāsti ir īsts uzmundrinājums topošajām māmiņām. Jā, gadās, ka dzemdības ir smagas un grūti izturamas, bet dzemdību mērķis ir visskaistākais pasaulē- bērniņš. Māmiņu Kluba māmiņas dalās pieredzē par viņu labo dzemdību pieredzi!

Māmiņa Ieva Ādamsone:

{smallpic:1}

Protams, bērniņa radības nav nekāda tējas dzeršana. Bet gan liels un atbildīgs darbs. Pirmkārt, tuvojoties dzemdībām, es tā īsti ne reizi nedomāju par to, cik tas būs sāpīgi, bet gan cik tas būs skaisti. Pirmais, ko izdarīju, gaidot radības- attīrīju savu prātu, sirdi un ķermeni no visa sliktā, no visiem aizvainojumiem vai dusmām, kas bija kaut kur aizķērušās.

Palaidu visu vaļā, jo radībās gribēju būt tikpat tīra un skaidra kā mans bērniņš. Es ticu, ka ikkatra sāpe, ko sieviete sevī ir paturējusi, padara šo brīdi daudz grūtāku. Dzemdību namā es ierados harmoniska un ar smaidu uz lūpām. 
Ar mani kopā bija mans stiprais balsts- vīrs. Šajās 8 stundās mēs kopā izdzīvojām gan smieklus, gan asaras- vienu lielu emocionālu sprādzienu, kas mūs saliedēja vēl lielākā vienotā veselumā. 
Pasaulē laist bērniņu ir.. Grūti un smagi noteikti tas nav- tas ir tad ,kad cilvēks ir slims vai kādu zaudē. Bet šajā mirklī tika dāvināta jauna dzīvība- caur lielām sāpēm liela mīlestība. Visu radību laiku mani pārņēma apbrīnojama, neaprakstāma sajūta- ES šobrīd dāvāju mazam lielajam cilvēkam dzīvību laižot viņu pasaulē.

Māmiņa Inga Medvedjeva:

{pic:2}

Es arī vēlētos padalīties ar pārējām māmiņām (gan esošām, gan topošām) ar savu dzemdību stāstu.

Mana meitiņa izdomāja pieteikties divas nedēļas agrāk par noteikto datumu, 36/37 nedēļā, 2009. gada 27. janvārī. 26. janvāra vakarā man sākās kontrakcijas. Visu nakti ik pēc 20 min jutu mazas velkošas sāpes. Bet no rīta pamostoties no kontrakcijām ne miņas. Nodomāju, ka viltus trauksme. Kaut gan vīrs pārliecinoši noteica, ka šodien būs mūsu meitiņas dzimšanas diena.  :) No rīta ik pa laikam jūtu mazas sāpītes, bet tās nebija regulāras.

Piezvanīju vecmātei, lai pārliecinātos vai nav sākušās dzemdības. Viņa noteica, ka nav, lai es nomierinoties, ka vēl divas nedēļas.  Vecmāte ieteica man iedzert Nošpu, pagulēt siltā ūdenī vannā un likties uz auss. Es tā arī izdarīju. Bet sāpītes kā nepāriet tā nepāriet. Izdomāju vēlreiz ieiet dušā, pēc tam pēc kāda laika vēlreiz vannā. Un vakarā pēc pēdējās reizes vannā, sajutu, ka sāpītes paliek arvien stiprākas un regulārākas. Sāku piefiksēt laiku, jau starp kontrakcijām laiks bija 5 - 6 min. Zvanīju vīram uz darbu, ka laikam ir sākušās dzemdības, lai brauc mājās un ved mani un Dzemdību namu. Vīrs atbrauca, saģērba mani un aizveda uz Dzemdību namu. Vecmāte jau gaidīja.

Vecmāte aizveda izmērīt atvērumu. Atvērums bija 8 cm. Tad es tā pa īstam sapratu, ka mana meitiņa drīz būs klāt. Drīz es viņu redzēšu. Protams, kontrakciju sāpes bija stipras, bet izturamas. Bija brīži, kad teicu, ka vairs nevaru, bet tad saņēmos un izturēju, jo domāju visu laiku par savu bērniņu. Tad, kad vecmāte mūs veda uz dzemdību zāli, es nejutu nekādas sāpes. Es jutos tik apgarota, tika laimīga.

Kāpjot uz dzemdību galda es pat jokojos. :) Pēc pusstundiņas (plkst. 21.29) mūsu brīnumiņš bija klāt. Tas bija tik aizkustinošs brīdis mūsu mūžā, pat nobirdinājām ar vīru laimes asaras.
Dzemdības pēc augļūdens noplūšanas mums ilga 4 stundas. Dzemdību namā līdz meitiņas piedzimšanai pavadījām 2 stundas. Dzemdības pagāja bez sarežģījumiem. 

Neklausieties topošās māmiņas šausmu stāstus. Bet domājiet visu laiku par savu mazulīti. Domājiet tikai pozitīvas domas un viss būs labi, jo savādāk nevar būt.

Liels paldies manam mīļotajam vīram par atbalstu visu dzemdību laikā un liels paldies mūsu vecmātei.

Māmiņa Zane:

Jautrais pasākums – dzemdības!

Mans dzemdību datums bija noteikts 2.oktobris, bet īpaši uz šo datumu neiespringu. Tā nu dienu pavadīju, mierīgi rosoties pa māju. Reizēm iesāpējās kājas, bet nekas īpašs. Pamanīju, ka Rimi ir akcija tortei „Cielaviņa”, nopirku un vakarā ap 20tiem, ar lielu gabalu Cielaviņas un aveņu tēju sēdos skatīties ziņas. Apēdu tikai pāris gabaliņus tortes un sajutu nenormālas sāpes, paskatījos uz blakus sēdošo topošo tēti un teicu – SĀKAS! Viņš, nedaudz noguris pēc darba dienas, sapņaini pārjautāja – kas sākas?

Un tā sākas mūsu jautrība...

Plkst. apm. 20:20. Zvanīju savai vecmātei Lienai Muceniecei, ar ko biju noslēgusi līgumu un uzzināju, ka viņa kā reiz dežūrē jau Stradiņos, kur plānoju dzemdēt. Tā kā dzīvojām 10 minūšu braucienā līdz Stradiņiem, Liena deva vadošos norādījumus – atpūsties, pagulēt, ieiet dušā, un gaidīt, kad kontrakcijas atkārtosies ik pa 5 – 7 min, pagaidām ir ik pa 15 min. Kā nekā, pirmo bērnu gaidu, tas nav ātri... Vēlreiz ātri noinstruēju draugu par to, kas un kā notiek un notiks. Drīz arī izkrita gļotu korķis.

Gulēšana, iešana dušā nelīdzēja. Likās, ka kontrakcijas ir visu laiku.

Plkst. apm. 21:20. Zvanu vecmātei vēlreiz – man liekas, man ir kontrakcijas visu laiku, pagulēt nevaru, muguras masāžas nepalīdz. Liena mēģina mierināt, ka nav ko skriet uz slimnīcu, mājās taču ir labāk, bet ja nu es nevaru, lai braucot.

Vēl nedaudz paskatāmies Dr.Hausa sēriju un es pieņemu lēmumu – braucam!

Plkst. apm. 22:00, kad izbraucam, ārā līst rudenīgs lietus un es nosaku, ka priekšā mums gara nakts, gan jau tik uz rīta pusi piedzims mūsu puika. Skatos mašīnas pulkstenī, ka kontrakcijas ir ik pa 5 min – nekā nesaprotu! Man taču pirmās sāpes sākās tikai pirms 2 stundām!

Pie slimnīcas pārelpoju kārtējo kontrakciju un dodamies iekšā.

Plkst. 22:25, esmu nodaļā un vecmāte pieliek pie aparātiņiem, lai paklausītos sirdspukstus un visu pārējo, ko nu tur mēra un klausa. Pārlaižu divas kontrakcijas, un Liena iesaucas – tev nogāja ūdeņi, tu tūlīt te dzemdēsi. Saskrien bariņš personāla un ātri pieņem lēmumu – viņa vēl var paspēt uz dzemdību zāli aizskriet.

Vecmāte ņem mani pie rokas un skrienam pa Stradiņu gaiteni uz dzemdību zāli. Viedi bija Lienas vārdi: un šito skrējienu, Zane, tu atcerēsies visu mūžu! Plkst.22:35 biju uz dzemdību galda un 23:05 piedzima Dāvids.

Jaunais tētis, pēc izglītības biologs, skatoties uz mazulīti pajautāja – un viņam jau acis vaļā? Dzīvnieciņiem gan pirmajās dienās ir ciet acis...  Likās personāls un vecmātes bija pelnījuši tik jautru nobeigumu – apmulsums un smiekli bija no sirds! :)

Un tā nu dzemdības beidzās jautrā noskaņojumā, apcerot to, kādas man būs otrās dzemdības, kas parasti esot uz pusi ātrākas. Un kur nu vēl nožēla, ka Cielaviņu vajadzēja ņemt līdzi, jo tā tagad paliks neapēsta – šokolāde un bezē jaunās māmiņas uzturā galīgi neiederēsies.

Protams, kontrakcijas bija sāpīgas, protams, bija neziņa, bet tās 3 stundas, kas bija starp sāpju sākšanos un bērna piedzimšanu bija TIK jaukas – to nav iespējams pārstāstīt!

Draugs, kas bija nolēmis nepiedalīties dzemdībās, piedalījās, jo vienkārši nepaspēja nepiedalīties. Skrēja ar somām līdzi, meklēja nepieciešamās lietas.

Vismilzīgākais paldies vecmātei Lienai Muceniecei, kas bija kopā ar mums šīs 3 stundas. Viņas miers, prieks un cilvēciskums bija nenovērtējams!

Māmiņa Ieva Vilande:

{smallpic:4}

Šā gada 20.jūlijā 9 no rīta vedu mammu uz slimnīcu, kad gāju prom, mamma pateica, tad jau līdz vakaram. Likās dīvaini, jo atpakaļ uz slimnīcu braukt netaisījos. Kad aizbraucu mājās, jutu, ka sākās kontrakcijas. Piezvanīju vīram, viņš, protams, uztraucās vairāk par mani. Vīram darbs beidzās 5 vakarā, es vēl aizgāju viņam pretī. Mēs iegājām veikalā, mājās paēdām vakariņas un tad ap sešiem vakarā devāmies uz slimnīcu.

Vecmāte mani apskatīja un uzprasīja, vai vēl nevēlos braukt uz mājām, ar vīru domājām, ka drošāk palikt slimnīcā, tad jau man kontrakcijas bija ik pa piecām minūtēm. Iekārtojos pirmsdzemdību palātā. Kontrakcijas bija jau ik pa trim minūtēm. Atceros, ka vienos naktī vecmāte atnāca un pateica, lai pamokos, viņa aizies pagulēt. Tad četros viņa atnāca ar izpūrušiem matiem.

Pārdūra ūdeņus un pēc trim stundām 7.05 man piedzima mana mazā saulīte Lauriņa. Man draudzenes sastāstīja briesmu stāstus par dzemdībām, taču tik traki nebija, kaut bija grūti. taču atceros to ar prieku. Kad Laurinu uzlika man uz punča viņa bija tik silta un mīļa, un tikpat siltu, melnu kaku man uz punča atstāja. Kad mazo princesīti saģērba, uzlika atkal man uz vēdera, mūs veda uz palātu. Kad redzēju gaitenī Lauriņas tēti, viņš bija tik laimīgs. Viss process, protams, bija garš un sāpīgs, taču kad ieraudzīju to mazo brīnumiņu, sapratu, tas bija to vērts. Lauriņa piedzima liela, stipra un vesela, mana vislielākā laime pasaulē.