Ņēmām kredītu, lai tiktu pie bērna...

Labdien!

Mūsu valdības lēmums atbalstīt un finansēt neauglīgas ģimenes ir izraisījis daudz un dažādas diskusijas. Vieni to vērtē pozitīvi, citi - skeptiski, trešie - atturīgi un uzmanīgi.

Arī MK un SK lasīju dažādu speciālistu viedokļus par šo jautājumu.

Mans viedoklis - esmu tikai par daļēju šā pasākuma finansēšanu, jo tikai tā var stimulēt iesaistīties cilvēkus. Ne velti ir teiciens par to, ka arī "etiķis ir salds, ja vien tas tiek par velti!" (krievu teiciens). Tāpēc uzskatu, ka cilvēkam arī pašam vajag pielikt pūles, lai tiktu pie rezultāta, nevis gaidīt, kad kāds kaut ko finansēs vai sponsorēs.

Lūk, par pūlēm tikt pie bērna arī būs šis stāsts. Vārdi mainīti konfidencialitātes dēļ. Atļauja to publicēt (no galvenajiem varoņiem) man ir, jo arī viņiem šī ir sāpīga tēma.

Tātad, pirms daudziem gadiem (12 gadiem) Anna iepazinās ar Ilgoni. Pēc 2 kopdzīves gadiem apprecējās un kā jau daudzi pāri - mēģināja tikt pie bērniem. Taču pagāja viens gads, tad nākošais un citi, bet nekā! Pa to laiku Latvija piedzīvoja mums vien zināmu uzplaukuma vilni - Anna uzsāka darbu lielā uzņēmumā (par grāmatvedi)un saņēma labu atalgojumu, Ilgonis - uzsāka savu biznesu (koksnes). Un kā saka: "viss rullēja"! Viņi pārdeva Ilgoņa dzīvokli, paņēma kredītu, nopirka zemi un uzcēla māju. Pēc tam paņēma kredītu vienai mašīnai. Protams, brīvo laiku viņi pavadīja kopā - vai nu ceļojot vai sportojot (tā teikt - piekopa veselīgu dzīvesveidu). Taču sapnis par bērniem palika neizsapņots... Kopumā kopš laulības pagāja 8 gadi, abi tuvojās ceturtajam gadu desmitam.

Kādu dienu viņi pēc ilgām pārrunām un pārdomām izdomāja aiziet uz privātu klīniku tepat Rīgas sirdī un pārbaudīt savu veselību. Un diagnoze bija šokējoša: izrādījās, ka Ilgonis ir neauglīgs, tāpēc pārim nevarēja būt bērni! Lieki teikt, kā jutās Ilgonis, jo tika "iedragāta" ne tikai vīrieša pašapziņa, bet parādījās paniskas bailes, ka Anna var viņu pamest. Anna, savukārt, ļoti pārdzīvoja, ka nav atklājuši to agrāk, jo tad nebūtu pazaudēt dārgais laiks...kas neatgriezeniski tikšķ kā dzeguze pulkstenī!

Pagāja pusgads. Tai laikā Ilgonis apmeklēja psihologu, jo viņam bija grūti samierināties ar šo domu. Tika apsvērti varianti par adopciju. Taču kādu dienu Anna ieminējās par mākslīgo apaugļošanu kā opciju, ko piedāvājis viņas ginekologs. Tā bija viela pātrdomām abiem...kaut ko mākslīgi darīt, bet, ja nu neizdodas, kā to var samaksāt, jo ir taču citi kredīti utt. Rezultātā, "visu saliekot pa plauktiņiem", abi izlēma "savilkt jostas" un paņemt vēl vienu kredītu (atlika vien kredīts par zemi un māju). Sākumā visi vērsās pie bankas, taču tur viņu iemeslu - mākslīgās apaugļošanas manipulāciju - neņēma par pilnu. Likās: ak Dievs, kāds neparasts naudas izlietojuma veids! Apstaigājot vairākas bankas, situācija likās vēl bezcerīgāka!

Tad Anna un Ilgonis vērsās pie privātām firmām, lai saņemtu kredītu. Un neticami, bet te bija "dzirdīgas ausis", kas bija gatavas uzklausīt šo stāstu un izsniegt kredītu, protams, pret paaugstinātām likmēm. Tika ieķīlāta arī vienīgā ģimenei piederošā masīna. Pēc kredīta noformēšanas pāris atkal devās uz klīniku Rīgas sirdī, lai ķertos klāt problēmai - sākumā vīra neauglības atrisināšanai.

Viena gada laikā Ilgonim bija jāiziet ārstēšanās kurss - jālieto medikamenti, Annai vajadzēja špricēt hormonus, kas veicināja olnīcu darbību. Ārsti gan nedeva garantiju, ka pēc tā visa mazulis uzreiz būs klāt! Gada laikā tika iztērēts gan daudz naudas, gan daudz nervu, izlietas asaras, bezcerība mijās ar cerību staru, pārrunātas pārdomas un bailes... Jāsaka, ka ārsti gan brīdināja, ka gada ;laikā būtu jādzīvo pēc iespējas veselīgāk, t.i., no stress, relax utt. Bet, kā gan to var - ir taču darbs, sadzīve, citi kredīti, medikamenti, mediķi u.c.

Pagāja gads un mediķi mēģināja veikt mākslīgo apaugļošanu. Protams, uzreiz viss neizdevās, bet tikai pēc pusgada Anna ar miklām acīm Ilgonim paziņoja, ka gaidāms ģimenes pieaugums... Protams, uzreiz radās jautājums - ko darīt ar pārējām apaugļotajām olšūnām, bet tas jau ir cits stāsts...

Un tā vēla rudens dienā ar ķeizargrieziena palīdzību pasaulē nāca Anna un Ilgoņa pirmdzimtais - veselīgs zēns - Modris! Un lūk, ko par visu šo var teikt Anna un Ilgonis: "Tie pāri, kas patiesi vēlas bērnus, vienmēr atradīs risinājumu savai sāpei - savilks jostas, paņems kredītu, aizņemsies no radiem vai draugiem, jo tas vien parāda to, uz ko cilvēki ir gatavi, lai tiktu pie mazuļa. Mazulis ir ne tikai jārada, bet arī jāuzaudzina, kas ir krietni dārgāk par jebkuru mākslīgo apaugļošanu. Un, ja cilvēki nav gatavi veltīt savus rezursus šim mērķim (bērna audzinšanai), tad viņi tikai gaudīsies, ka nav atbalsta, nav naudas, bet risinājumus paši nemeklēs! Mēs esam lepni, ka esam spēruši šo soli un maksājam kredītu vēl tagad, taču to nekad nenožēlosim!"

P.S. Tagad Latvijā ir cita ekonomiskā situācija un Anna ar Ilgoni vairs nedzīvo ar vērienu (izmaiņas notika arī abu darbos), toties viņiem ir jauks mazulis un viņi dzīvo pieticīgi, toties saticīgi.