Manas 2 pieredzes

Mana pirmā pieredze: Teikšu tā! Tā nāca diez gan agri,man bija tik 18.gadi kad pasaulē nāca mans brašais dēliņš. Un kā tad tas process iekustējās? Tas lēnā garā sākās virzīties 18.jūlijā,2005.gadā ejot pāri gājēju pārejai sanācās nošķaudīties,ka te pēkšņi,kaut kas tāds notecēja.Labi,ka jau bijām klāt pie mājām,tad sāku pētīt,kas un kā,secināju,ka kaut kas gļotu korķim līdzīgs.Nu neko,sāpes nekādas nebija,tāpēc uzmanību lieku nepievērsu.

Pienāca 19.jūlijs,ka rīts sākās ar svarīgiem darbiem,bija nepieciešams izņemt bankas karti,un vēl šis tas.Tā kā visu dienu vienā staigāšanā.Bijā iegājuši pie vīra darbā,kur priekšniece vēl uzjautāja,ko tad vīrs vēl mani moka,kad tad mazais būs klāt.Nosmējos,ka šovakar brauksim pakaļ.Pārnākot mājās,vīram bija nepieciešams braukt slēgt līgumu ar mūsu jauno dzīvokļa saimnieci,redziet mums vēl pārvākšanās priekšā.

Bet nu kaut kāds nemiers iekšā pulkstenis nāk jau 20:00,bet vīram jādodas uz tikšanos 21:20. Viņš jautā vai viss būs labi,vai izturēšu utt. Es saku,ka jā droši gaidīšu,kad atbrauks atpakaļ. Nu jau parādās tādas īsti  saprast vai velkošas sāpes,pat nevar nosaukt par sāpēm. Pieredzes jau nav,kā tam procesam jāsākas.

Sagaidu vīru,nu jādomā ar ko brauksim,sauksim ātros(bet nav jau tās sāpes,tādas,ka tiešām būtu nepieciešams šāds transports),brauksim ar taksi(nu nēe,pārāk ... nu,nē),da vai braucam ar trolejbusu,pie mājām ir 5.trolejbusa galapunkts ejam uz to. Tuvojamies pieturai,redzu,ka tulīt brauks prom,saku,ka jāpaspēj. Man nav divreiz jāsaka,sāku skriet. Iekāpām iekšā,vēl vīrs noteica,ak tu trakais sievišķi:D Ar smiekliem un jokiem aizbraucam uz Rīgas dzemdību namu. Nodaļā iegājām 22:18,sāpes nu minī.Dr.apskatīja uz krēsla un noteica,ka līdz rītam nekas te nenotiks,bet nodaļā ,lai paliekam. Uz visu nodaļu māmiņas nebija,bijām kā kungi nodaļā,viss personāls mūsu ar savu uzmanību. Aizgāju 00:00 uz tualeti ,nākot atpakaļ nogāja ūdeņi.

Nu tik lielie "prieki" sākās,sāpes lielas.Es tik skandinu,man tak teica ,ka līdz rītam nekas nenotiks,bet tagad šādi jāiztur līdz gaismai.Nodomāju vai maz tas ir iespējams,bet atnākot kārtēja apskatē,pienāca brīdis,ka dodamies uz zāli sagaidīt mazo brīnumu. Uzrāpos uz galda,paspiedu 3x,un 2:05 20.jūlijā dēliņš tika ietīts autiņā un palikts zem lampas,tik nez kapēc neuzlika man uz punča,jo viss bija kārtībā.Tā lūk nāca mūsu dēls.

Mana otrā pieredze: Ir kārtējais jūlija mēnesis skaista vasaras diena.Pienācis 20.jūlijs kad jāsvin dēlam 5.gadu jubileja ciemos nāks ome un opis.Es rosos pa virtuvi,cepu kūku,pašsajūta lieliska,kā nekā dēliņš jau tik liels. Ciemiņi sabrakuši svinības notiek nu pa mierīgo,kaut kādas pazīstamas sajūtas parādās 16:05,hmmm it kā jau vēl 1,5 nedēļa,līdz mazā nākšanai pasaulē,aizdzenu domu ,gan jau viltus sajūta.

Jo bija doma sagaidīt mājās ,kad noies ūdeņi un tad doties,jo pēc pirmās pieredzes pēc ūdens noiešanas,dēls piedzima tik pēc 2h,laiks būtu paspēt uz slimnīcu.Bet nekā sajūta atgriežas ik pēc 4-5min. Saku viesiem,ka iespējams,šodien BŪS! Omes jau stresā,nerunājot par vīra tēti :D Es mierīga un apgarota,saku nu vēl nē,vēl jau jāieiet dušā,jāizdomā,kas paliks ar jubilāru. Tā kā vīra vecākiem bija nākamajā dienā ekskursija uz Lietuvu,tad viņi nevarēja palikt.Zvanīju brālim, viņš ierodas 21:30.

Dodamies uz DZN,pa ceļam iebraucam veikalā nopirkt ūdeni un našķus. Nodaļā iestājos 22:36 atkal tie 22:00,kā pirms 5.gadiem. Daktere apskata,ka jau ir 5cm atvērums,bet tā kā sajūtas un tā biežā sāpe sākusies 16:05 piedāvāja pārdurt augļapvalku,piekrītu, 23:53 pārduram,noiet ūdeņi.Knapi tiku līdz palātai,jo tas process tik staruji sākās,nu neko visu smuki izelpoju.Vīrs tik paslavē,ka lieliski sanāk,ka nav kur pielikt savu palīdzību,jo iepriekš izmantoju viņu,kā balstu,kad sēdēju uz bumbas un vēl šur tur.

Bet tagad nekā. Ienāk daktere paklausīties tonīšus,liek klāt aparātu,bet nevar neko saklausīt,a man sākas satraukums,kas notiek,kapēc nevar dzirdēt. Daktere jautā vai jau ir sajūtas,tādas,ka vajadzētu pa lielam,saku,ka jā,bet spiest nespiežu.Tad paskatījās,kas tur lejā notiek,notieca,ka fiksi jāiet,jo tūlīt būs mazais klāt. Es vēl notiecu,ka nevaru aiziet,jo tepat ir labi.

Vīrs palīdzēja piecelties,aizgāju uz zāli,kamēr iekārtoja,tikmēr atkal sāpe klāt atspiedos pret gultu ieliecos ceļos izelpoju sāpi,saku ka nevaru aiziet,jo jūtu ka mazais nāk.Dakteris saka,ka jānāk,jo savādāk bērns būs pamperī.Vīrs paņēma mani uz rokām un uzcēla uz galda,pāris spiešanas un beidzot uzzinām 00:08 ,ka mums ir MEITIŅA. Kas par prieku,kas par laimi,brālim var teikt dzimšanas dienas dāvana. Šoreiz gan uzlika manu mazo kunkulīti uz punčuka,nu tik jauki un mīļi,ka viņa tur kūņojas.Teikšu tā rezumējumam,labi ka tomēr nesagaidīju ūdeņu noejam mājās,jo savādāk meita man dzimtu mašīnā Vanšu tilta vidū. Un liels paldies manam vīriņam,kas ir piedalījies abās mūsu dzīves sarīgajos brīžos,ka bijis par balstu man un ka ir gods godam izturējis. Un re kā esam ietrāpijuši ar datumiem :D

Kāda ir Tava dzemdību pieredze? Iesūti savu stāstu!