Laiks krāmēt dzemdību somu- mazais drīz būs klāt!

02. Dec 2011, 12:36

Sveikas!

Rit 34.grūtniecības nedēļa, kas liek aizdomāties. Pavisam drīz būs lielais tikšanās brīdis ar mazo kas rušinās pa punci. Nespēju aptvert to laiku, kas jau pagājis šķiet pavisam nesen paliku stāvoklī, mocīja nelabumi, un tik tikko sāku saprast -aug puncis.

Nu jau puncis ir liels, sajūtas ir pavisam savādākas nekā iesākumā, domas kavējas pie jautājumiem kā būs vai es spēšu. Tajā pašā laikā esmu tik ļoti aizņemta ar citiem darbiem, ka tikai tagad, ka biju pie dakteres uz vizīti sapratu, ka nav ko gaidīt un steigšus jākrāmē soma drošības pēc. (līdz šim neko nebiju darījusi.).

Vizītē pie dakteres sajūtos īpaša un nozīmīga, vizīte bija savādāka nekā iepriekš. Kaut arī citas vizītes nav bijušas sliktas, bet šoreiz laikam ar labām ziņām un vārdiem to padarīja vēl labāku. Šķiet tas, kā daktere paskatījās uz mani, pievērsdamās tikai man pajautāja, nu kā jūties vai nekas nesāp? Vai ir kāda lieta, kas satrauc kādi uztraukumi? It kā tas ir ikdienišķi, bet man tas lika justies īpašai. =)

Man bija sakrājušies daudz jautājumu par dzemdībām, uz kuriem arī guvu atbildes. Daudz kas ir mainījies kopš tā laika, kad man dzima Paula. Svars pa trīs nedēļām – nepilni divi kilogrami. Analīzes arī labas, tikai nitrāti parādās pozitīvi, bet to var labot un nekas bīstams. Uztriepē ko paņēma iepriekš arī neparādās nekas slikts, asinsspiediens normas robežās un pats svarīgākais jūtos labi.

Klausījāmies tonīšus, patīkamas 20 minūtes, kad vari pabūt kopā ar mazo. Protams, kā ierasts bebis juta, ka viņam tiek pievērsta uzmanība un bija ļoti aktīvs. Toņu rezultātos uzrādās, ka ik pa laikam tiek piespiesta nabassaite, kas varētu nozīmēt, ka ir aptinusies ap kaklu, bet skatoties sonogrāfā to nevarēja redzēt, iespējams, ka ar rociņu piespieda. Izmaiņas ir gan dzemdes līknē, kaut kāda darbība notiek.... iespējams mazais izdomās ātrāk par paredzēto laiku ieraudzīt ārpasauli. Tieši šī ziņa man lika sarosīties somas krāmēšanā. Arī pēdējais teikums pirms atvadīšanās bija lai informējot arī viņu ja esam slimnīcā. Nākamā tikšanās reize pēc 2vām nedēļām.

Pēdējās nedēļas ir pavisam rosīgas mūsmājās. Neliels remontiņš priekštelpā un vannas istabas pilnveidošana. Centīšos būt radoša un iztēloties kā veidot iekārtojumu lai būtu ērti kad mazais paaugsies.

Domas pievērstas remontdarbiem un ikdienas lietām, ka pat nav laika aizdomāties par to, ka nu jau būtu laiks kārtot lietas lai bez uztraukumiem varam ar vīru doties uz slimnīcu un meitiņa paliktu drošās rokās, kamēr esam prom. Šis temats mani nedaudz satrauc, atceros, ka dzima Paula viss bija vienkārši un pa kluso.

Tagad vairs nav tik vienkārši jādomā kur atstāt lielo māsu =) Lai bez uztraukumiem varam sagaidīt mūsu otro bērniņu. Galvā izspēlēti vairāki varianti ja dzemdības sākas dienā , ja naktī kā rīkoties kam zvanīt. Esmu pieteikusi Paulas krustmātei lai telefonu naktī tālu neliek ja nu kas =). Ceru, ka viss iekārtosies tā lai varam paspēt visu laikā. Esmu pārsteigta par to, ka naktī labi guļu, kuņģi arī vairs tik ļoti nespiež, esmu iemācījusies ēst pa mazām porcijām. Saprotu arī to, ka lielā ēstgriba arī ir pārgājusi. Sajūtu lielāku velmi pēc pastaigām ārā. Esmu arī sapratusi to ka šī ziema ir man baudāma ,jo nav bijis tā ka izejot ārā man būtu auksti. (parasti esmu siltuma mīļotāja)Pa šo laiku bija sajūtas, kas nospieda mani un likās kad viss man nav spēka celties un darīt, sajūta, ka depresija klāt, tāds kamols kaklā kad vien raudāt gribējās. Laikam jau hormoni man satrakojās, nespēju nomierināties, lietas saskatīju daudz biezākās krāsās nekā īstenībā, un tomēr ne bez pamata. Izrunājoties ar vīru viss noskaidrojās, bet grūti pieņemt to ko nesi gaidījis.... sajutos piekrāpta.

Vēl ir arī pagājis pus gads kopš pieteicāmies rindā meitiņai uz skatiena koriģēšanu. Bijām uz pēdējo vizīti pirms operācijas, korekcija paredzēta šonedēļ, grūti iztēloties kā būs kā meitiņa uz to reaģēs, kā pareizāk rīkoties stāstīt viņai taisnību vai tomēr ko noklusēt..... Zinu tikai to, ka būs mums satraukumu pilna nedēļa. Sevi mierinu ar to, ka ātri tās divas dienas paies un no slimnīcas būsim ārā. Pēc tam tik priecāsimies, ka abas actiņas skatās reizē un nebūs mums problēmu ar lietu saskatīšanu un varēsim turpināt mācīties lasīt.

Jāapbruņojas ar lielo drosmi, lai meitiņa redz ka es esmu stipra viņai blakus, lai viņa nejustu manu satraukumu. Uh....

Ceļā uz Rīgu bijām arī iegriezušies Cēsīs iepazīties ar dzemdību nodaļu. Tur mūs laipni sagaidīja Māras vecmāte, izrādīja telpas un izstāstīja savu nostāju par medikamentu pielietošanu dzemdību laikā, un mazuļa kopšanu nu pēc tām. Tas ko redzējām, dzirdējām un iespēju piedāvājums mums apmierināja tā kā esam izlēmuši, ka dzemdēt dosimies uz Cēsu slimnīcu. Man svarīgākais bija, lai blakus var atrasties man vīrs gan dzemdībās un pēc tām, un lai neesmu ierobežota dzemdību laikā izvēloties pozu un iespēju kā atbrīvoties starp sāpēm. Arī atsauksmes ko esmu dzirdējusi no citām mammām ir pozitīvas. Kā arī gala punkts bija tas kad mana daktere arī apliecināja, ka Cēsu slimnīca ir laba izvēle.

Esmu arī nedaudz šajā aizņemtībā atradusi laiku lai pārcilātu meitiņas drēbītes, kas bija atstātas kā mīļākās lai varam izmantot arī šobrīd. Pārmazgāju saliku skaisti, piepirku arī ko jaunu, mazos krekliņus un lācīšus tā lai ir arī kas tieši šim bērniņam. Tajā brīdī pārņem laba sajūta.

Visu laiku bija pārliecība kad pirmās drēbītes vilksim tās, kas bija Paulai pirmās, lai būtu draudzīgi savā starpā. Bet aizdomājos, ka arī šim bēbim vajag savas pirmās drēbītes, tā nu izlēmām, ka katram vajag savas drēbītes =) Vēl ilgi prātoju, vai nepieciešams tas baltais autiņš mājā vešanas brīdim, vai varbūt bez tā var iztikt man par tā nepieciešamību domas dalās.