"Tu to nožēlosi"

Mūsu kopīgais stāsts sākās ātri, lai gan pagāja gadi, kamēr sapratām, ka zem vārdiem "labākie draugi" , slēpjas, kas vairāk.  Sākām dzīvot kopā un jau pēc pusgada pieteicās bērniņš. Man bija 19 un draugam 25, viņš vairākas reizes bija teicis, cik ļoti vēlas bērnu. Uztaisiju testu, ieraudziju 2 svītriņas un nesapratu, kas notiek, pamats zem kājām pazuda un biju nobijusies no neziņas, kas būs tālāk. 

Pirmā vizīte pie ārsta. Ieeju kabinetā un smaidu sejā dakterei saku, ka gaidu bērniņu, uz ko viņa ar tik pat platu smaidu jautā : "Taisīsim abortiņu?" Es apstulbu, jo zināju, ka to nedarīšu neskatoties uz sākotnējo šoku par šo faktu. Atcirtu, ka esmu atnākusi stāties uzskaitē, nevis abortu taisīt. Daktere sāka man skaidrot, ka tas nav tik vienkārši, es to nožēlošu, būšu nelaimīga, ka man  visa dzīve priekšā, ka visas manā vecumā taisa abortu.. Piecēlos no krēsla, uzkliedzu dakterei, ka es neesmu visas un ar asarām acīs aizgāju.. 

Tālāk sekoja nākošais pārbaudijums - paziņot to tuviniekiem. drauga vecāki to uztvēra pašsaprotami un priecājas par mums, bet ar manējiem bija savādāk, no sākuma bija manāms šoks un tālāk sekoja uzspēlēts prieks, ar laiku visi no manis arvien vairāk novērsās un dzirdēju vien to, ka es to nožēlošu.. 

Grūtniecība noritēja labi, bez lielām problēmām, tikai pirmos trīs mēnešus nomocijos ar toksikozi. Izbaudiju to, ka esmu stāvoklī, kā mazais kūņojas pa punci un tas paliek arvien lielāks. 

Tuvojās noliktie dzemdību datumi un daudzas negulētas naktis, kurās bija daudz laika domāt.. Tad es atcerējos visus tos cilvēkus, kas man teica, ka es nožēlošu un nevarēju saprast kāpēc tā, jo es biju laimīga, neizsakāmi laimīga. 

Mazais piedzima 41.nedēļā, 2 nedēļas pirms manas 20 dzimšanas dienas. Dzemdības ilga vien 3.5h un personāls teica, ka esmu "labā dzemdētāja" , jo nebļāvu, nelamājos un nebija neviena "nevaru", jā esmu lepna par to. 

Kad ar mazo brīnumiņu bijām jau palātā, atnāca tētis, aiz laimes apraudājās un es raudāju līdzi..tas bija maģiski - visi trīs kopā. Nākošajā dienā parādijās ziņkārīgo zvani ar kaudzi jautājumiem starp kuriem bija : "Nenožēlo?" Es atkal un atkal domāju, kā to vispār iespējams nožēlot, kāpēc cilvēki domā, ka esot jaunam, līdz ar bērna piedzimšanu, apstājas dzīve. Tā noteikti nav, dzīve tikai sākas. 

Ir pagājis gads, nosoda vel joprojām, bet ir arī ,kas saprot un priecājas līdzi.  Roku uz sirds liekot varu apgalvot - nenožēloju! Esmu laimīga mamma un noteikti ne sliktāka par tām, kuras piedzemdē mazos "īstajā vecumā".