23.04 14:00-15:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Vai atceraties, kad pēdējo reizi vērojāt savu mazuli no malas? Kādas sajūtas jūs pārņēma?
Pagājušo nedēļu mēs ar Emīliju pirmo reizi devāmies uz rotaļāšanās nodarbību pie fizioterapeites Klaudijas Hēlas Māmiņu klubā. Nav noslēpums, kā rotaļāšanās ieņem būtisku lomu bērna ikdienā. Tas ir veids, kā iepazīt pasauli, apjaust savu kustību spējas, iemācīties atšķirt krāsas un formas. Rotaļājoties bērns iegūst jaunas iemaņas - viņš mantiņas satver, notur, pārvieto, saprot, kā tās skan, un, protams, visu vienmēr nogaršo.
Rotaļāšanās nodarbības laikā vecāki savu mazuli var vērot no malas, kļūstot par novērotāju, savukārt mazulim tā ir iespēja brīvi rotaļāties. Jo tieši brīvā rotaļāšanās ļauj viņam pašam izdarīt izvēli, kas noteikti noderēs arī nākotnē. Un te es tā pa īstam sapratu, cik tas ir grūti! Tik grūti nepadot, nepalīdzēt, tikai vērot! Man tā vien gribējās padot to mantiņu, pēc kuras Emīlija tiecās, pastumt malā bļodiņu, kad redzēju, ka viņa veļas tai virsū. Un šajā rotaļāšanās istabā jūs neredzēsiet skanošas, modernas rotaļlietas! Šeit bērni rotaļājas ar pavisam vienkāršām lietām - bļodiņām, karotītēm, bumbiņām, vāciņiem. Šeit nav mantu, kas bērnam pasaka priekšā, kas jādara, lai tā skanētu vai grieztos. Te ir mantas, kas ļauj bērnam paplašināt savu iztēli, būt radošam. Un Emīlija cītīgi dauzīja metāla bļodiņas pret grīdu, jo tās labi skanēja, varēja ilgi pētīt, grozīt un, protams, nogaršot vāciņus un koka lāpstiņu. Tad to aizsviest un atkal tai līst pakaļ. Bet es.. Es tikmēr cīnījos ar sevi!
Man kā mammai ļoti gribas savu bērnu pasaudzēt, palīdzēt, pateikt priekšā, bet tai pat laikā es saprotu, ka nevarēšu būt viņai nepārtraukti līdzās, un viņai pašai ir jāiemācās pieņemt lēmumus, būt patstāvīgai. Un esot šajā nodarbībā, es apjautu, ka mūsu ģimenē tieši Mārtiņš ir tas, kurš Emīlijai ļauj izpausties visvairāk, dodot iespēju saprast, kas ir kas. Viņš viņu neierobežo, bet vēro un ļauj darboties, kamēr es tiecos viņai daudz ko atvieglot ar domu, ka viņa taču vēl tik maziņa, ka jāpalīdz. Bet tai pat laikā - bērns taču mācās jau no zīdaiņa vecuma! Protams, visam ir savas robežas, mums bērnam ir jāmāca, kāda ir dzīve un tajā pastāvošie noteikumi, bet tai pat laikā - jāļauj šo noteikumu robežās pašam izdarīt izvēli un attīstīt savu domāšanu. Un kamēr bērni šeit brīvi rotaļājas, tieši mēs esam tie, kuri visvairāk mācās. Mācās ļaut bērnam būt pašam.
Izmantojot šo iespēju un vērojot savu bērnu, es redzēju, cik labi Emīlija ar visu tiek galā pati. Viņa noskata mantu un dodas pēc tās, izgaršo, iztausta, iepazīst. Viņa izdara savas izvēles, vai to mest, dauzīt, pastumt tālāk vai tuvāk. Neviens neko viņai nepadod, nepasaka priekšā. Ir tikai viņa, mantas un citi mazie domubiedri. Un, protams, ar acu kaktiņu viņa uzmana mani, vai esmu līdzās.
Emīlijai patika. To varēja redzēt viņas acīs, kas kā uguntiņas šaudījas uz visām pusēm. Viss jauns un interesants. Atklāt, izmēģināt, mācīties. Bet patiesībā jau sajūta bija tāda, ka šī nodarbība vairāk ir domāta vecākiem. Un tieši to arī atklāja Klaudija. Idejiski jau bērns var rotaļāties arī mājas, bet vai jums ikdienas skrējienā būs laiks un pacietība viņu stundu no vietas vērot, un galvenais - neiejaukties? Esot dienu dienā kopā ar bērnu, mēs bieži vien kaut ko nepamanām, jo esam pie sava bērna tik ļoti pieraduši. Tāpēc šī ir tā vieta, kur savu bērnu ir iespēja atklāt no jauna. Un es ticu, ka šī var būt arī tā vieta, kur kaut kas var notikt pirmo reizi, un es to pamanīšu!