Velc pelīte saldu miegu man un manam dēliņam

09. Jun 2013, 12:29

- vai esi aizdomājusies par kopīgu miegu ar mazuli jau grūtniecības laikā, vai arī tad tev vēl nebija precīzas izpratnes par to, kā tas būtu un kā būtu jābūt pareizāk;

Kad gaidīju savu bērniņu biju viena no tām mammām, kura bija 100% pārliecināta par to, ka katram ir sava gulta. Lielajiem sava, mazajiem sava un viss tikai tāpēc, lai mazais nepierastu gulēt blakus vecākiem. Tiesa, nedaudz par šo pieņēmumu man lika padomāt viena no dzemdību lekcijām, kur tika teikts, ka mazuļiem līdz 3 mēnešu vecumam nepiemīt izmantošanas sindroms, bet ir tikai vēlme pēc drošības. Bet tāda bija mana nostāja līdz dienai, kad pasaulē ieradās mans dēliņš. Tik mazs un neaizsargāts, mīlestību un mammas siltumu alkstošs. Tikko vēl bijis siltumā un drošībā un te pēkšņi ..... aukstums, svešas skaņas un bezgalīgi liela telpa apkārt. Un tajā brīdī es vairs nedomāju kā būtu vai nebūtu pareizi, es rīkojos kā juta mana sirds.

- kur gulēja mazulis dzemdību nodaļā - tev blakus vai savā gultiņā, pastāsti par savu izvēli, kā arī dalies iespaidos un sajūtās;

Pirmo nakti, ja tās pāris stundas var saukt par nakti, mazais gulēja savā gultiņā, jo pēc visa piedzīvotā biju nogurusi. Bet tad sāku „grēkot” ņemot mazo blakus gultā pa dienu, jo tā bija ērtāk. Nu un tad jau arī pa nakti. Kā jau pirmīt rakstīju, vadījos no savām iekšējām sajūtām. No otras puses, iespējams tā kopā būšana vairāk bija vajadzīga man, ne tik daudz mazajam, jo tikai pāris stundas atpakaļ mēs vēl bijām 2in1, jeb kā es mēdzu jokot kā Head&sholders. Un te - katrs par sevi.

- vai iegādājies mazulim gultiņu pirms dzemdībām - ja jā, tad kur to pirki? Parādi mums sava mazuļa gultiņas foto! Ja gultiņu nepirki pirms dzemdībām, pastāsti par savu izvēli;

Gultiņu es nepirku, to man iedeva draugi, neilgi pirms dēliņa dzimšanas. Viņiem meitiņa no tās izauga un nodeva tālāk lietošanā. Kaut kādas māņticības vadīta pat ātrāk nevēlējos lai gultiņa būtu mājās. Savukārt gultiņu sastellējām tikai dienu pirms ierašanās mājās, arī kaut kādu, tikai manu iedomu dēļ, ka gultiņa nevar mājās tukša stāvēt.

(Pirmā diena, pirmās stundas mājās.)

- tavuprāt, līdz cik gadu vecumam mazulis drīkst (vai arī - viņam būtu jāguļ) pie vecākiem;

Kopā ar dēliņu vienā gultā gulēju līdz viņa 4 mēnešu vecumam. Vēl grūtniecības laikā lasīju, ka zinātnieki atklājuši, ka bērna attīstība turpinās 12 mēnešus, 9 ko pavada mammas vēderā + 3 pirmos dzīves mēnešus. Tie tad arī ir tie mēneši, ko uzskatām pa grūtākajiem. Un šis laiks esot ļoti būtisks mammas un bērna kopā būšanai. Tā, pat pārliecību par to, ka rīkojos pareizi man deva raksts par Āfrikas sievietēm, kuras savus mazos bērnus iesietus lakatos staipa visur līdzi, un naktī guļ kopā. Tas bērniem mazinot stresu un Āfrikas bērni nezinot kas ir kolikas. Nezinu cik pamatoti ir par kolikām, bet par stresu varētu piekrist. Mans puika ļoti labi gulēja un jāsaka godīgi, arī pati jutos daudz komfortablāk ja mazais bija blakus. Mēģināju izmantot arī pakaviņu, bet mans puika laikam ir pirmais mazulis pasaulē, kurš to tā arī neiemīlēja.

Runājot par pārcelšanos uz savu istabu Tā kā man šis jautājums vēl nav īpaši aktuāls, tad neesmu par to aizdomājusies. Bet pieņemu, ka tas varētu notikt ap 2 gadu vecumu. Tas man liekas tāds optimālais vecums, lai mazais cilvēks uzsāktu patstāvīgu dzīvi.

(mammas gultā var gulēt arī tā)

- no kāda vecuma mazulis guļ savā gultiņā (no kāda plāno pārvietot viņu uz savu gultiņu), un kā viņš atradinājās no gulēšanas vecāku gultā;

Kā jau mnēju, pirmos 4 mēnešus abi gulējām vienā gultā, bet no aptuveni 4.5 mēnešiem puika ļoti mierīgi un skaisti guļ savā gultiņā. Nebija nekādi protesti, raudāšanas. Vienīgā reize kad atkal atļauju gulēt savā gultā ir naktis, kad aiz loga ducina pērkons. Tas viņu dara ļoti nervozu un tad es labāk izvēlos pārkāpt gulēšanas noteikumus, bet man ir mierīgs mazulis, nevis stingri pieturēties pie sava un klausīties pīkstēšanu un saraustītu gulēšanu.

Tajā pat laikā, jā, te varu piekrist vairāku mammu teiktajam, ka guļot atsevišķās gultās var labāk izgulēties, vismaz mamma noteikti. Pirmajā naktī, kad puika gulēja savā gultā jutos dīvaini, bet tai pat laikā ļoti komfortabli, jo tas nozīmēja pilnvērtīgs nevis „ caurs” miegs.

- kādus argumentus esi dzirdējusi PAR un PRET kopīgu miegu ar mazuli vienā gultā, kam šajā sakarā tu piekrīti, un kam pilnībā nē;

- Biju dzirdējusi, ka mātes var nogulēt savu bērnu – ja godīgi jāsaka, tad man grūti iedomāties tādu situāciju, jo lai cik nogurusi es nebūtu, es vienmēr dzirdēju viņa elpu un jutu cik tālu mazais no manis atrodas. Gulēju tādā „caurajā” miegā.

- Bērns pieradīs pie gulēšanas kopā ar vecākiem un negulēs savā gultiņā – viss atkarīgs no tā, kādā vecumā bērns tiks radināts pie savas gultiņas. Ja tas notiek 5, 6 ... mēnešu vecumā, tad nekas slikts nenotiek. Protams, ja ļauj bērnam gulēt kopā ar vecākiem līdz 4, 5 ... gadiem (zinu šādus piemērus draugu starpā), tad gan būs ļoti grūti ko mainīt.

- Bērns, īpaši puikas, guļot kopā ar mammām noņem tām enerģiju – neko smieklīgāku laikam dzirdējusi nebiju. Jebkurš bērns mums atņem enerģiju, jo diena ar mazu bērnu ir gana dinamiska.

Bet nu, cik cilvēku, tik viedokļu.

- ko tu ieteiktu citiem vecākiem, vadoties no savas personīgās pieredzes?

Jaunajām vecākiem ieteiktu ieklausīties sevī. Tikai un vienīgi sevī, nevis tantēs, mammās un citos padomu devējos. Jo tikai jūs paši jutīsiet vislabāk, kas ir labs jūsu mazulim.

Arī man apkārtējie mācīja, ka bērnam no dzimšanas jāguļ atsevišķi, bet es kā mamma jutos savādāk. Man likās, ka kopā guļot būs labāk. Un tā arī rīkojos. Nezinu, vai tas ir iemesls, bet šobrīd mans puika ir mierīgs un ar dzīvi apmierināts gandrīz pusgadnieks. Jā, atsevišķi guļot var izgulēties labāk, tas tiesa. Bet viena lieta gan ko paklausīju vecākos, bērna gultiņa ir tikai gulēšanai, nekādas spēlmantas tajā nav un netiek liktas. Vienīgā lieta, kas mums ir gultiņā ir mīļlupatiņa.