Vai dvīņu mammas ir pamodušās līdz ar pavasari? Izskatās, ka jā!

Sveiki,

Neesmu es nekāda lielā blogotāja, bet tomēr BEIDZOT esmu nolēmusi ar šo to padalīties, no savas pieredzes. Un, tā, kā pēdējā laikā te uzpeld dvīņu mammas gan topošās, gan esošās, tad nolēmu, ka man arī ir ko pastāstīt.Īstenībā, kur es biju agrāk, jo man ir tikkkk daudz ko stāstīt... Par mammu esmu kļuvusi jau divus gadus atpakaļ, kad tālajā 2012tajā piedzima mans pirmdzimtais, dēliņš Rojs, ar kuru mums ir bijis ne viens vien piedzīvojums- nakts negulēšanas, kolikas, piebarošanas, mācīšanās nogulēt visu nakti, patstāvīgā aizmigšana, podiņš, dārziņš, slimošanas, slimnīcas utt. utt...

Kad Roja vecums tuvojās gadiņam, visu laiku domāju, ka vajag mēģināt tikt pie otra bērniņa, jo man ir brālis ar kuru bērnībā neiztikām bez kaušanās, strīdiem un par spīti visam mums bija jautri un atceros to ar smaidu sejā, un pat nezinu, kāda es būtu, ja man nebūtu brāļa, tapēc to visu gribēju, lai izbauda arī mans bērns, jo Roja tētis nezina, kā tas ir, kad ir brālis vai māsa, jo viņš ir uzaudzis kā vienīgais bērns ģimenē, tad nu viņam stāstot cik tas ir forši, ka ir vēl kāds, nolēmām par labu otram bērniņam.

Protams uzreiz, uz sitienu otrais nepieteicās, bet pēc kāda laiciņa viss notika. MR kavējās, uz aptieku pēc testa un JĀ, ir! Esmu stāvoklī! Biju ļoti priecīga. Vakarā bijām aizlaiduši ar draugu paēst, un tad priecīgo ziņu pavēstīju arī viņam. Viss baigi forši! Nākamajā dienā pierakstījos uz vizīti pie ārsta, uz kuru varēja ierasties pēc divām dienām. Draugam bija jāstrādā, tapēc man līdzi nāca draudzene, kura pieskatīja manu Rojcīti un abi gaitenī mani gaidīja. Priecīga ieeju kabinetā saku dakterei, ka būs otrais bērniņš, jūtos labi, esmu priecīga. Daktere-labi, nu kāpjam uz krēsla paskatīsimies, kas tur puncī notiek. Uzkāpju, daktere skatās, skatās, tad saka- zini kapēc es tik ilgi skatos, es- nuuuu? daktere- tev būs divi! es- es biju šokā, domāju man seja palika bāla, varbūt sarkana, sirds likās, ka apstājas, tad es pasaku- jā? forši... Bet to es pateicu pilnīgi pat nezinu, bez emocījām, ar šoka emocijām, pat nezinu, ko es tajā brīdī domāju, jo nespēju to aptvert. Daktere vēl nojautāja, vai sūtam mani uz visām nepieciešamajām analīzēm, vai vēl aizbraukšu uz mājām un visu kārtīgi apdomāšu... Es bez nekādām domāšanām teicu, protams, sūtam mani uz analīzēm, viss kārtībā, pat nav ko tur domāt! Tā nu kabinetā visu ar dakteri izrunājam, sarunājam nākamo vizīti. Eju ārā no kabineta, draudzen-nu, nu dvīņi? (jo mēs vienmēr viena par otru jokojam, ka būs dvīņi utt.) es saku- JĀ!!! un sāku raudāt... Tās asaras nebija bēdīgas, ka es bēdājos ka man divi, bet vienkārši vēl joprojām biju šokā, es šokā biju vēl trīs dienas, jo nespju to sagremot un domāju, kapēc, no tik daudz meitenēm tieši man ir trāpījušies divi. Bet nu neko. Gāja dienas un es ar šo domu samierinājos, un mans šoks pārauga lielā laimē un priekā, jo ar katru dienu abus bērniņus iemīlēju ar vien vairāk un vairāk, un nevarēju jau sagaidīt nākamās vizītes, kad atkal ieraudzīšu savus bērniņus un daktere teiks vis ir kārtībā! Un tā vienmēr arī bija, nevienu brīdi mums nebija nekādi sarežģījumi, par spīti visam, ka man mājās ir maziņš dēliņš, kuru jāopē, jāmīļo, jāspēlējās, jātaisa ēst, jāuzkopj māja... nu varu teikt, ka es biju ļoti darbīga grūtniece un nekas man nebija par grūtu, pat pēdējos grūtniecības mēnešos. 

Sāku lēnām gatavot savu viengadnieku patstāvībaj, kas man ļoti labi izdevās, sākām likt gulēt savā istabā, sāka iet dārziņā, sāka darīšanas kārtot podiņā, nekādi knupji vairs nebija vajadzīgi, nu mans mazais puikiņš bija arī gatavs musu ģimenes pieaugumam. Un mans mazais puikiņš kļuva liels! 

Tad nu nedaudz pastāstīšu, kāds man bija grūtniecības laiks ar dvīņiem. Kā jau teicu, tas bija ideāls, nekādu problēmu, viss ritēja pēc manis izdomātā plāna. Uzzināju ka gaidu meitiņas, biju priecīga, domāju cik ideāla ģimenīte, lielais brālis ar divām mazām dvīnītēm, super! Meitiņas auga ļoti labi. Dvīņi man ir divolu, nozīmē, ka abas ir dažādas, katra sava placenta. Puncī dzīvo divas meitiņas, bet katra aug pa savama, viena otraj netraucējot. Kas bija pārsteidzoši, pa savām 37/38 grūtniecības nedēļām ar dvīņiem, svarā biju pieņēmusies tikai par + 9kg, kad biju pie dakteres uz pēc dzemdību vizīti, daktere ieraugot mani smaidīja un teica, o, slaidā Ērika atnākusi atrādīties. :D Nu forši, vienīgais kas man auga bija vēders, viss pārējaispalika pat tievāks, jo meitas mani burtiski apēda. 

Mana lielākā vēlme bija dzemdēt pašai, kas man arī izdevās. Daktere teica, ka mazās ir apgriezušās ar galviņām uz leju, un man dzemdēt pašai ir visas iespējas, ka neredz iemeslu, kapēc to nedarīt, gan manas pozitīvās attieksmes dēļ, gan bērnu pareizās guļas dēļ. Bet tomēr, lai arī zināju, ka dzemdēšu pati, arī nelielu % pieļāvu, ka varētu būt ķeizars, lai man DzN nav vīliens, ka pēkšņi pasaka, būs jāiet griezt. Daktere vizītē teica, ka galvenais man izvilkt līdz 36tajai nedēļai, tad nu teikts-darīts, mēģināju izvilkt. Un, lai arī daktere teica, lai es mājās pēc iespējas vairāk guļu, lai mazās negrib ātrāk ārā, jo vertikālā stāvoklī darbojas zemes pievilkšanās spēks, tomēr to es neievēroju, jo mājās ir vēl viens bērns ar kuru horizontālā stāvoklī uzturēties es nevaru. Tāpat arī visu laiku darbojos, kamēr dēliņš dārziņā, jo gribējās, lai viss ir perfekti, kad ierodās mazās, lai, kad atbraucu no DzN nav man nekas jāiekārto utt... Lai viss ir gatavs, un tā arī bija! Viss bija gatavs. Man sāka ritēt 37/38 nedēļa, tā bija 5diena, kad aizvedām dēliņu, pie manas mammas paauklēt, jo mēs diezgan bieži viņai viņu aizvedam pa brīvdienām, jo viņai arī gribās nedaudz laiku pavadīt ar mazdēliņu... Braucam mājās, pa ceļam izdomājam iebraukt Rimčikā, un staigāju pa veikalu, jūtu sāk vilkt vēderu, un zinu, ka tās ir kontrakcijas, jo pieredze šajā jomā ir, un zinu kādas ir tās sāpītes. Saku draugam, viņš jau sāk satraukties, saka-ko darīt, jābrauc, nu saki, runā ar mani :D Es tik pasmejos, un jokoju, skaties, ka man nesanāk kā tai sievietei Bauskā, Rimčikā sākšu dzemdēt. :D Bet nē nē, jutu vēl, ka varam arī aizbraukt mājās un pagulēt. Braucam mājās, sāpes vēl joprojām tādas pašas, pat biežākas. Paēdam un ejam gulēt. Draugs guļ, es pagulēt nevaru, jo visu laiku, ka iemiegu, atkal sāpīte, tā nu es nobumbulēju līdz 5.00 rītā, ceļu draugu un saku, davai taisamies. Es eju nomazgāties, izmazgāju galvu, draugs uztaisa kafiju, paēdam un braucam. Ieejam uzņemšanas nodaļā, tur mani apskatās ar USG, pras kā jūtos, es tik viss ir labi, nekādu sūdzību. Uzņemšanā mani kārtīgi apskatās, un daktere saka, nu tiešām viss ir kārtībā, pat nevaru atrast pie kā tev piesieties :D Ko es jau zināju, ka neko tā dakterīte neuzies :D Ejam tālāk, iekārtojamies jaunajās dzemdību palātās, par kurām biju starā, jo dēliņu vēl dzemdēju, kad bija vecās telpas. Iekārtojos, ienāk vecmāte, pārbauda mani, saka ir 3 cm atvērums, par ko priecājos, viss ir sācies, pa tiešām. No rīta notiek vecmāšu maiņa, un ienāk jaunā vecmāte, kuru jau pazinu, jo viņa bija pieņēmusi arī manu dēliņu, par ko ļoti priecājos, jo man viņa ļoti patika, ja nepažēlotu naudiņu, tad noteikti ar viņu slēgtu līgumu, bet redz kā, un atkal man paveicās :) Arī otrajā grūtniecībā, nesagaidīju, kad man pašai noies ūdeņi, gribējās zināt kā tas ir, bet nekā, to nepiedzīvoju, jo arī šoreiz ūdeņus pārdūra. Un tikai tad sākās riktīgākas sāpes, bet ar kurām labi tiku galā. Pēc ūdeņu pārduršanas nedaudz pārelpoju kontrakcijas un pirmā meitiņa (Alvīne) bija klāt, vecmāte uzreiz pārdura otras meitiņas apvalku, lai iztek otras ūdeņi, un tad dzemdēju tālāk. Otra meitiņa burtiski izlidoja kā korķis, jo viņa arī bija nedaudz mazāka, un pirmā manāmi dzemdību ceļus jau bija iestaipījusi, tad man tik atlika vienreiz uzspiest un viss, esmu trīs bērnu māmiņa :) Godīgi sakot man pēctam placentu izspiest bija grūtāk nekā abus bērnus, jo laikam nogurums jau bija mani pārņēmis. Bet viss! Esmu to paveikusi, un esmu laimīgākā māmiņa uz pasaules ar saviem trijiem bērniņiem Pēc visām bērnu pārbaudēm, dakteriem atkal nav kur piesieties, viss ir ok, Un ar mani arī viss bija kārtībā. Tā nu pēc trījām dienām tikām mājās! Meitiņas man divi mazi eņģlīši, sākumā varbūt bija nedaudz grūtāk, jo jāpierod ar jauno statusu, jāieiet ritmā un viss jāsaprot, tad nu veselu dienu mēģināju saprast kas un kā.. Nākamajā dienā jau viss izdevās. Pēc piecām neredzēšanās dienām ar dēliņu, mēs visi satikāmies. Dēliņs sākumā domāja ka tās ir lellītes, bet kad meitiņas ieraudājās Rojs sabijās un arī sāka raudāt, bet ātri vien aprada. Pēc tam viņu vairs nevarēja dabūt nost no māsām, jo viņam ļooooti patīk viņas vērot. Es vēl nekad viņu tādu nebiju redzējusi, viņš uz viņām skatās ar tādu maigumu, ieinteresētību, pat nevaru to izstāstīt, kā tas ir. Bet var redzēt, ka viņiem trijiem ir savādāka saikne, nekā man ar viņiem vai tētim, vai kādam citam. Tad nu tā esam visi kopā jau nodzīvojušies divus mēnešus, tūliņ Rojam jau 2 gadiņi, māsiņām trīs mēneši, un es nevaru ne par ko sūdzēties. Viss rit vēl joprojām pēc mana plāna, un man pat šķiet, ka tagad ar trijiem bērniem man ir vieglāk tikt galā nekā bija ar vienu, jo viss jau ir zinām, un zinu uz ko man gatavoties un, kas var notikt tādā un citādā situācijā. Daudzi man prasa, kā tu tiec galā un es saku- ELEMENTĀRI! Un es lepojos, ka savos 25os gados esmu jau trīs bērnu māmiņa, par ko man liels prieks un pateicos dieviņam, ka viņš man ir dāvinājis vēl dvīņus, jo vai pati saņemtos uz trešo bērnu es nezinu, diezzin vaj. Bet viņš zināja, ka man dvīņus var dāvināt, jo es ar viņiem tikšu galā, tā jau saka, ka dvīņi tiek stiprām mammām un tikai tām kuras ir uz to spējīgas, tad nu reku, varu teikt- TĀ ARĪ IR!

Ok, pietiks rakstīt. Ceru kādam būs interesants mans stāstiņš, jo rakstu pirmo reizi, lai man ir iedvesma rakstīt arī nākamo, jo stāstīt man ir ko, tiešām!

Jauku jums šo sesdienu,

Ērika