Tiekam pie bēbīša: Ivetas stāsts

Neauglība ir jautājums, ar kuru saskaras daudzi pāri, taču nereti tas tiek izsāpēts klusībā ģimenē, par to nestāstot citiem. Jo sāp…

Savu stāstu par ceļu līdz mazulim Māmiņu Klubam uzticējusi Iveta.

Viņa stāsta, ka ceļš bijis sarežģīts, jo abiem no pirmajām laulībām jau bija bērni, taču pie kopīga nekādi neizdevās tikt. “Mūsu sargeņģelis bija daktere Ilze Smiltāne Kuldīgā, kura darīja visu iespējamo – veica olvadu tīrīšanu, analīzes un beigās pat nosūtīja mūsu uz klīniku Rīgā MY CLYNIC pie daktera Arāja, kur sekoja analīzes gan man, gan vīram,” stāsta Iveta.

Viņa atzīst, ka vīram šis jautājums bijis grūts, taču Arāja profesionālās iemaņas vīru nomierinājušas, tāpēc viņš labprāt veicis analīzes, lai pārbaudītu auglību. Tobrīd Iveta cerējusi, ka viss būs vienkārši: “Atradīsim vainu, padzersim zāles un viss būs kārtībā, bet no sapņiem palika tikai pelni.” Vīra analīzes bijušas labas, bet Ivetas – ne tik labas. Dakteris arī nosūtījis Ivetu uz analīzēm, lai pārbaudītu, vai viņai nav vēzis. Viņa teic, ka sapņojusi par mazuli, bet nu bijušas bailes par šausmīgo diagnozi. Pārvarējusi bailes, viņa devusies uz analīzēm, kas sliktāko neapstiprināja.

“Sākās atkal viss no jauna. Ārsta apmeklējumi, cerības, vitamīni un negulētas naktis. Dakteris Arājs nolēma veikt olvadu izpēti pats. Vienojāmies par datumu, kad Kuldīgas slimnīcā notiks operācija, un ar prieku gaidīju nolikto datumu, jo pēc operācijas veikšanas mani varēs uzņemt rindā uz medicīnisko apaugļošanu,” par piedzīvoto stāsta Iveta. Ņemot vērā, ka viņai jau tuvojās 37.dzimšanas diena, pastāvēja bažas, ka viņas rinda varētu laikus nepienākt, tāpēc atkal sekojušas negulētas naktis, cerot uz labāko.

Tuvojoties noliktajam datumam, diemžēl, Covid-19 dēļ viss tika atcelts. Iveta bijusi sagrauta, tāpēc, atmetot visas cerības, nodevusies darbam un centusies sevi vairs nemocīt ar liekām cerībām. Tā strādājot Iveta pat nepamanījusi, ka jau garām datums, kad vajadzētu sākties ikmēneša sieviešu dienām. Sākotnēji nodomājusi, ka gadās visādi, pēc pāris dienām viņa nemiera vadīta devusies uz aptieku pēc testa. Ieraugot testā divas strīpiņas, Iveta raudājusi. Piezvanījusi vīram, kurš arī bijis mēms no pārsteiguma. “Es ilgu nevarēju noticēt brīnumam. Devos ar prieku pie savas mīļās dakteres Smiltānes, kura arī apstiprināja, ka manī aug dzīvībiņa,” stāsta Iveta, atklājot, ka tā bijusi ļoti laimīga diena. 

Laimes pārpilna viņa turpinājusi savas ikdienas gaitas, taču sekojusi nelaime. Aizbraucot uz veikala un kāpjot ārā no mašīnas, Iveta biksēs sajutusi siltumu. Ieraugot asinis, Ivetai iekšā viss sagriezās. “Vienīgais, ko atceros, ir tas, kā lūdzu Dievu un saucu “ātros”. Aizveda uz slimnīcu, pārbaudīja, un izrādījās, ka ir cista, taču ar bērniņu viss ir labi,” stāsta Iveta. Viņai bijis jāievēro īpašs režīms, jāguļ mājās, jālieto zāles, lai viss uzsūktos. Katrs tualetes apmeklējums Ivetu dzinis izmisumā, jo viņa baidījusies atkal ieraudzīt asinis un pazaudēt savu bērnu.

Viss beidzies pozitīvi. Lai gan bijuši nelieli riski un visu grūtniecības laiku Iveta nebija kārtīgi gulējusi, jo nervozējusi visus deviņus mēnešus, viņi sagaidījuši savu brīnumiņu.

Sava stāsta noslēgumā Iveta ikvienu mudina nepadoties, sakot, ka viss ir iespējams. Milzu paldies Iveta arī teic savas ģimenes sargeņģeļiem – ārstiem Ilzei Smiltānei un Arājam.