SuperBēbis 2020: Odetas dienas ritms

Bērni aug ātri - tā es padomāju, kad katru rītu pieceļos un ar lielām acīm man pretīm raugās Odeta. Viņa plaši pasmaida un pasaka spalgu "gūūū". Tad var saprast, ka miegs vairs nav nevienā acī un ir laiks celties. Tā sākas gandrīz katrs rīts. 

Es nemāku ievērot režīmus un nemāku tādus ieviest. Dažreiz uzklausu pieredzes stāstus, ka bērns jau zina, kad ies gulēt, kad ēdīs, kad rotaļāsies un tas rada viņā pārliecību un mieru. Notikums pēc notikuma, nekādu krasu pārmaiņu, dzīve rit paredzami. Protams, ka šāda pieeja rada lielāku mieru un paredzamību, bet apzināti ieviest tādu man nav izdevies, arī ar pirmo bērnu. Viss saliekas pa vietām pats no sevis, jeb kā sanāk. 

Odeta iet gulēt 22:00, protams, ne precīzi, bet aptuveni ap šo laiku. Pirmā ēšanas reize ir trijos naktī, katru nakti pārliecinos, ka šis ēšanas laiks ir katru nakti viens un tas pats. Nākamā ēdienreize jau ir ap plkst. sešiem un tad mostamies plkst. deviņos vai pat vēlāk. Jāsaka, ka krūts barošanai ir sava priekšrocība, jo netaisot lieku skandālu, var ātri paēst un iet pie miera - tā teikt, ātri ieliec mutē un guļam tālāk. Nesen gan man bija agrāks rīts, kad meita izdomāja celties sešos. Pie sevis cerēju, ka tas ir vienas reizes pasākums, nevis jaunais režīms - cerības piepildījās. Ar miegu apdalīta neesmu kopš Odetas dzimšanas, tādēļ esmu gana izlutināta un būtu grūti pieņemt agros rītus. 

Nākamais solis ir rīta tualete, tas būtu, maza vingrošana uz pārtinamā galda. Noģērbju Odetu, atbrīvojamies no pilnās autiņbikses un kamēr taisam gaisa peldes, tikmēr pamasēju viņas kulaciņus, pavingrojām ar kājiņām, viegli pamasēju vēderu un arī apgriežu uz vēdera. Šī poza Odetai patīk, jo tad viņa redz visu apkārtni. Ādu apkopju ar mitru vates pikuci, jo ādas rievas mēdz ātri iekaist, ja netiek pienācīgi apkoptas. šad, tad arī ir iesārts dibens, to kopju ar Sudocream ziedi. Tad izvēlamies attiecīgās dienas tērpu un laižam dzīvoties uz paklāja. 

Paklājs mums ir vienkāršs paklājs - pasūtīts no dormeo.lv un domāts bērnu aktivitātēm iekštelpās. Jāsaka, ka neesmu vīlusies un to ir gan viegli kopt, gan tas ir super mīksts. Bez aktivitātes paklājiem šoreiz iztieku, jo neredzu viņos lielu jēgu. Odetai ļoti patīk sarkanās brāļa mašīnas, tādēļ abos sānos izvietojam tieši šīs mantas, lai motivētu velšanos. Tas strādā un Odeta pamazām ir sākusi celt dibenu un ar rokām cenšas aizsniegt mantu, protams, līdz velšanās prasmei ir vēl laiks jāgaida un pilnīgi nav kur steigties, bet būt uz paklāja viņai patīk un tas ir laiks, kad varu pagatavot brokastis.

Otra mīļākā vieta ir Nuna leaf krēsliņš. Tam klāt nāca mantu arka, iekarot vēl dažas rotaļlietas, Odetai tā kļuva par vietu, kur viņa pamazām mācas satvērt mantas. Krēsliņā gan nevajadzētu pavadīt ļoti daudz laika, bet tas arī ir glābējs, kad vajag ātri sataisīties vai izdarīt kādus citus darbus. Dažreiz viņa mēdz tur aizmigt un speciāli nepārceļu uz gultiņu. 

Kad rīta cēliens ir pagājis, tad mēģinu Odetu likt gulēt. Teikšu atklāti, gulta viņai īsti nepatīk. Ir vakari, kad viņa aizmieg savā gultiņā, bet tāpat pamostas vecāku gultā. Tāpēc nolikt gultiņā gulēt dienā, ir īsts izaicinājums un pagaidām nejūtu, ka tas ir vitāli nepieciešams. Izmantoju sava balkona priekšrocības un lieku gulēt ratos. Ir dienas, kad noguļ trīs stundas, ir dienas, kad mostas ik pēc 30 minūtēm, bet tas ir laiks, kad varu pastrādāt, palasīt, parakstīt, paspēlēties utt citas lietas, kuras tajā dienā ir svarīgas. Sliktajās dienās, kad jūtu, ka stāvoši rati nepalīdz, eju ārā. Pēdējā laikā, man mazliet ir apnicis ilgi staigāt, tāpēc rodu iespēju paskriet ar ratiem - tā es apvienoju lietas. Protams, katru dienu tas nav iespējams, bet, kad ir iespēja apvienot darāmās lietas, to daru nedomājot. Odetas dienas miegs ir līdz trīs stundām, neatceros, kad tas, pēdējā mēneša laikā, būtu bijis ilgāks. 

Pēc pirmā garā miega mēs ejam iekšā un atkal seko izģērbšanās, autiņbikšu maiņa, ēšana, rotaļāšanās, atkal ēšana un centieni iet gulēt atkal. te gan man sākas jau grūtais posms, jo vakarpusē Odeta atsakās iet gulēt ratos un pārsvarā iemieg pie krūts. Un tik pamēģini viņu pārvietot, jo viņa visu redz un dzird. Tā nu parasti stundu sēžu ar viņu uz rokām, mēdzu arī iet ārā, bet man visbiežāk ir slikums, tādēļ pamanos ar vienu roku izdarīt kaut ko produktīvu, kamēr uz otras rokas guļ Odeta. Bet mums ir uzradies arī jauninājums - ergo soma, kuru sākām praktizēt lēnām un pamazām. 

Pirmajās reizēs Odeta diezgan protestēja - vai bija slikts garastāvoklis vai arī neīstais laiks, bet jau pēdējās reizēs būšana ergo somā bija ilgāka. Pat pamanījos aiziet līdz pakomātam, lai izņemtu paciņu. Gājiens meitai patika, tik stāvēt gan gauži nepatika un sekoja bļāviens Omnivas kurjeram ar nepārprotamu ziņojumu, lai meklē to paku ātrāk. Tas gan ir progress, tātad ergo somu varēsim lietot arī turpmāk, jo gājiena ilgums pārsniedza desmit minūtes un tā laikā nebija bļaušanas. Pati soma mums ir no ergosomas.lv un tas ir Teddy sling modelis, kuru var sākt lietot no 4kg. Pati soma ir ļoti ērta un pārdomāta. Ilgi domāju kāda soma varētu būt vislabākā un neesmu vīlusies ar izvēli. 

Vakari mēdz būt dažādi - visbiežāk Odeta ir nemierīga, grib daudz tusēt pie krūts. Man gan nav iebildumu, bet tā "tusēšana" parasti ir kliegšana uz krūti, nemitīga atraušanās un bubināšana. Esmu arī paļāvusies mirkļa vājumam un devusi vakaros mazliet maisījumu, šāds režīms mūs abas apmierināja, bet jau kādu laiku viņa ir atteikusies no pudeles un atzīst tikai manu pienu. Labi, ka pagaidām viss iet gludi un izdodas arī viņu pabarot. Ar pirmo bērnu nebija tāda pieredze, jo dēls vairāk akceptēja maisījumu nevis manu pienu, bet šeit veidojas pretēja situācija. Nu neko... lieku daudz pie krūts un priecājos, ka viss atkal sanāk. Dažreiz krūts barošana liekas ļoti elementāra, bet ir pietiekami daudz ninases, kuras neizprotu, piemēram, kā pavairot pienu. Ievēroju visus pamatprincipus - uzņemu šķidrumu, ēdu sabalansēti, lieku daudz pie krūts, bet ir tā iekšējā sajūta, ka piens pietrūkst. Zinu, ka tā arī mēdz būt liela problēma mammām, ka ir ieņemts galvā, ka piens trūkst, bet īstenībā bērnam piens pietiek. Mans uzdevums - vairot pašpārliecinātību un negrimt pašpārmetumos, ja arī kaut kas nesanāk. Un bērns var raudāt ļoti daudz iemeslu dēļ, ne tikai tad, kad pietrūkst ēdiena. 

Vakara pasaciņa. Ir labi, ka grāmatas lasīšanu klausās abi bērni.

Kad vakara barošana ir izcīnīta, tad vakara noslēgumā liekam Odetu vannā. Liekam gan lielajā vannā, kurā es eju kopā ar viņu, gan mazajā vannā, kurā liek vīrs. Ja agrāk vannošanās ļoti nepatika, tad gan tagad tas ir gaidīts pasākums un izveidojies stabils vakara rituāls. Pēc vannas Odeta tiek masēta ar eļļiņu un to pārsvarā dara vīrs, tad man viņa tiek iedota uz barošanu un viss, meita aizmieg īsajā miedziņā, kad no īsā miedziņa viņa pamostās, tad ir ātra uzkoda uz nakti un diena noslēdzas. 

Diena paiet zibenīgi ātri, diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas. Mēdzu bieži skatīties bildes no dzemdību nakts un brīnīties pa kuru laiku viņa tā izaug. :) 

Vai sekojat līdzi kādam īpaši izveidotam režīmam vai ļaujaties katras dienas ritējumam?