Spēks mūsu mazajos cilvēkos

Spēks mūsu mazajos cilvēkos

26. Oct 15:03 laachukinsh laachukinsh

Svētdiena. Mans mazais, priecīgais cilvēciņš, jau nedēļu cīnījies ar iesnām un klepu, šodien pilnīgi atteicās ēst. Pa nakti (atkal) pavēmusi, nākamais aiz nakts pampera mazliet pirms pusdienlaika joprojām sauss. Un kā citādi, ja nav ēsts jau 8h.
Pirmais dienas atklājums - Jelgavā, Ogrē, Liepājā u.c. svētdienās ir dežūrārsts. Rīgā nav Bet es negribu gaidīt, kamēr bēbis paliks galīgi "mīksts" no atūdeņošanās, es atceros to sajūtu sev. BET - šajā laikā braukt uz slimnīcas uzņemšanu ar "iesnām, klepu un sliktu punci"? 100x ienāca prātā jautājums - mūs neaiztrieks mājās?
Nē.
Uzņemta, apskatīta, izklausīta pēc 10h streika meitene pirmo reizi tomēr uzēda. Nopūtos. Bet vēl tikai sākums.
Kādi 4 kociņi sabakstīja mazo degunu un kaklu (solidāri arī mammai viens degunā). Māsiņa, kas liek katetru, jo vajadzēs sistēmu. Iedur mazajā rociņā, tad baksta iekšā ārā - nu, kur tev ir vēna? Atradās. Pirmā asins analīžu burciņa - to Kates mazās naskās rociņas saķer un aizmet. Asinis uz kušetes un rozā krekliņa. 2 burciņas analīžu, pielikta sistēma, vēl čuru maisiņš jāpielīmē un skābeklis jāizmēra. Un man ir "vienkārši" jātur mazais, izmisušais cilvēks. Jātur, lai neraujas prom. Turu un stāstu, kā viss būs labi, kā pāri nedarīs, kā Kate ir liela un stipra meitene. Mans mazais kukurznis. Gribētos aizgriezties un neskatīties. Sagaidīt beigas aizvērtām acīm. Bet nevar, viņa tak ir mana.
Stiprs ir tas mazais cilvēks.
Palātā jau pavisam drīz ir klusums. Vēl mazliet uzēdusi mazā ir pārgurusi no manipulācijām un aizmieg man rokās.
Sēžu palātas krēslā un ceru, ka miegs mammas rokās kaut drusku atsver to, ka mammas rokas tikko turēja un ļāva svešiem cilvēkiem durt, bakstīt un aiztikt.
8h vēlāk esam atkal mājās. 10h vēlāk mazā sirsniņa mierīgi šņāc man blakus savā gultiņā.
Tūlīt jau jauna nedēļa klāt.