SKAT, KĀ ES AUGU: Kā vecākās māsas attiecas pret ģimenes jaunākajiem

27. Feb 2017, 09:24

Māmiņu Klubs priecājas turpināt stāstus par jaunā projekta "Skat, kā es augu!" dalībniekiem! Galvenajās lomās - Dmitrijs un Juna! Mums palaimējies atrast mazuļus, kas pasaulē nākuši ar VIENAS DIENAS starpību! Laipni lūdzam projektā, sekojiet tam šeit>>

Dmitrija mammas stāsts:

Starpība starp Dmitriju un vecāko māsu ir 11 gadi. Vecākā vienmēr lūdza, lai viņai sagādā mazo māsiņu, bet pēdējos gadus 4 nerunāja īsti par to. Bet, kad uzzināja, ka būs mazais, viņu pārņēma liels aizkustinājums, viņa pat apraudājās.

Visu manu grūtniecību sapņoja, kā pārģērbs, staigāsies, ies kopā ar viņu gulēt. Un es visu laiku teicu, ka pašlaik lai nomierinās, citādāk, kad piedzims, nebūs miera.

Greizsirdība, protams, ir, bet es skaidroju, ka 11 gadus visu savu mīlestību esam devuši viņai, un tagad ir jādalās. Tagad viņa man ir galvenais palīgs, īsta auklīte. Kā saka "sākumā auklīte, pēc tam lellīte". Un tā arī ir.

Junas mammas stāsts:

Starpība mums ir astoņi gadi, kas, manuprāt, ir ideāla starpība. Vecākā vairs nav pirmajā klasē, kad viņai būtu pašai adaptācijas periods, tāpēc es biju mierīga, ja runājam par ģimenes pieaugumu.

Polina uzzināja, ka viņai būs brālītis vai māsiņa fotosesijā. Un tik daudz mīlestības, maiguma, laimes, prieka un pateicības es nebiju sen redzējusi no viņas puses. Tāpēc, ka visa šī emociju gamma bija saredzama, sajūtama vienlaikus.

Māsiņu viņa dievina, sēž ar viņu, ucinās, rotaļājas un ļoti mīl. Dažreiz, protams, ir greizsirdība. Reiz viņa teica: "Ja nebūtu Junas, mēs ceļotu tikpat bieži kā agrāk! ", uz to es momentā reaģēju:"Bet, ja nebūtu tevis, es tagad tusētos ar draugiem.". Vecākajai meitai nebija, ko teikt, un vairāk tamlīdzīgu runu nav bijis :)