Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Lasīju jauno "Ievu" un vēlos pateikt paldies Ivetai Troalikai par franču stāstu "Jāsaka"! Latvieši tiešām atsevišķās situācijās var pamācīties, kad protestēt un teikt, kas nepieciešams, lai nenonāktu muļķa lomā.
Jāsaka, reiz pati šajā lomā nonācu, braucot sabiedriskajā transportā ar trīs mēnešus vecu zīdainīti ratos, kurš mazliet pavēdināja plaušas. Naivi domāju, ka tas nekas, ja bērns drusku "izsakās", jo tā taču viņi visi dara. Izrādās, ka sabiedriskā doma uzskata, ka mātei jādara viss, lai bērnu apklusinātu un uzreiz (interesanti gan, kā braucošā transportlīdzeklī kājās stāvoša sieviete var apklusināt brēcošu zīdaini) Man momentā uzklupa un aizrādīja, draudot ar to, ka laikam gribu, lai atņem bērnu (ja viņu tūlīt neapklusināšu). Uzbrūkošajai austrumslāvu tautības dāmai pievienojās vēl pāris personas. Izturēju publisko mobingu (divvalodīgu!) vienu pieturu no Ģertrūdes ielas līdz Dzirnavu ielai un tad izkāpu. Mani "draugi" apspriedās savā starpā, ka varbūt es krieviski nesaprotu un sāka "translēt" latviski. Protams, man vajadzēja braukt līdz galapunktam Ausekļa ielā. Tā vietā izlecu, cik ātri varēju, un centos neraudāt. Aizdomājos, cik mūsu sabiedrība ir iecietīga pret māmiņām ar bērniem, kas nu reiz būtu aizsargājamā grupa, lai veicinātu demogrāfiju un par to, KĀ apkārtējie pauž savas vajadzības.
Protams, ja kādam traucēja mana bērna raudāšana, par to pateikt varētu, bet ceru, ka cilvēki to iemācīsies izdarīt cieņpilnā veidā. Izcelt ratus man palīdzēja kāda jauna sieviete, kura stāstīja, ka arī pati ir divu mazu bērnu mamma un mani saprot. Viņa novēlēja man būt stiprai:) Prieks, ka vismaz kāds saprot, bet kāpēc jaunajām māmiņām jājūtas kā partizāniem, kas cīnās pret sistēmu? Kur ir mūsu iecietība?
P.S. Jā, un es neteicu neko pretī. Varbūt vajadzēja aizstāvēties, nevis izvēlēties bēgšanu, bet sapratu, ka ar uzbrūkošiem cilvēkiem dialogs nav iespējams, būtu tikai vēl sliktāk.
Kā jums, meitenes? Kāda pieredze ar bēbīšu pārvadāšanu/brēkšanu sabiedriskajā transportā? Vai mūsu sabiedrība ir iecietīga? Vai, jūsusprāt, mammas, kas momentā neapklusina bērnus, ir sliktas? Paldies par viedokli!
Jā, jā urrā! Man telefons nebija ne tuvu!
Sabiedriskās vietās darīju visu, lai zīdainis neraudātu. Nē, ne tāpēc, ka raudošs zīdainis kādu no malas tracinātu. Tikai tāpēc, ka man bija svarīgi, lai mani bērni justos labi. Ja vien iespējams, tad diskomforts ir jānovēršs.
tieši tā - arī tad, ja man liekas, ka es darītu tā un tā, es saprotu, ka man visi apstākļi nav zināmi. un pašai domas par to, kas ir pareizāk, dažreiz pamainās. viszinībabiedē gan pašā, gan citos.
tie paši nogurušie trīsgadnieki - nu, man šķiet, ka retais veselīgos emocionālos apstākļos audzis tāda vecuma bērns spēj noslēpt emocijas tā, lai neiepikstētos. var jau iedot telefonu pabakstīt, lai klusāks, tak atlal slikti 😃 un es te ne par ikdienas braucieniem runāju - liģiski, ka to organizēju tā, lai tādas situācijas katru reizi nebūtu...
Urrā, urrā, mai saprot! Paldies, paldies!😃
nu gan 🤣 omītes jau nekad nav dzemdējusi un nekādas atšķirības tur nav. Es ar Gustavu braucu gan uz bērnudārzu ar vilcienu, gan autobusu un viņš ir ļoti atraktīvs puisēns un man nav bijušas problēmas ar viņu izbraukt pat ļoti lielus gabalus.
Laikam vajadzēja pieklajības pēc, lai sabiedrības TĀ daļa tiktu apmierināta, sākt teikt kuš, kuš🤣
Jūs jau vairākos posts esiet norādījusi cik jaunās mammas to un to nepareizi dara. Tā vien šķiet, ka visām ir uzlikts zīmogs pierē "neko nejēdz, nemāk". Es savukārt redzu, ka jā, varbūt tie jaunie vecāki kaut kur kļūdās, bet lielākais vairums bērnus audzina pēc labākās sirdsapziņas.
jā, un kādā sakarā autorei tiek liktas priekšā māmiņas, kam viss pofig, tikai telefons interesē, arī nesaprotu. Konkrēta māmiņa, konkrēta situācija, nesaskatu pamatu tādiem vispārinājumiem
Nu, es toreiz apmulsu - man sēdvietas nebija, es nevarēju zīdaini (8 mēn) īsti pat rokās paņemt, neriskējot krist, kur nu vēl atģērbt. Jā, papildus izsalkumam viņam bija arī kļuvis karsti, diemžēl, bet āra apstākļiem biju saģērbusi atbilstoši. Nelikās, ka brauciens būs tik ilgs.
vot patiešām sāka interesēt, ko man tajā situācijā vajadzēja darīt?
Bērnus jebkurā gadījumā audzina. Piemēram, ja autore zina, ka bērns raud, jo ir apkakājies vai izsalcis, vai šajā gadījumā viņai vajadzētu sabiedriskajā sākt kaku mainīt vai vilkt krūti ārā? Vai braucošā transportā ņemt tagad zīdaini rokās un mierināt(tā vispār ir diezgan bīstama situācija stāvot kājās)? Vai arī jālūdzas kādam cilvēkam sēdvieta, kurš pats nemaz neaizdomājas to piedāvāt vai palaist? Saprotiet, situācijas ir daudz un dažādas, bet lielākā daļa redz tikai virspusi, neaizdomājoties un neiedziļinoties. Tāpat es neuzskatu, ka autorei attiecīgajām personām arī vispār būtu kaut kas jāpaskaidro. Un vispār šajā situācijā es redzu klaju rupjību pret sievieti, kura nesen ir dzemdējusi. Pietam uz lietām skatās savādāk māmiņa, kura mazuli ir dzemdējusi, negulējusi naktis un vēl nez ko piedzīvojusi, un vecmamma, kas bērnus audzina vai pieskata. Tās ir divas dažādas pasaules, uzskati un "hormoni".
p.s pati sabiedrisko neizmantoju.
Es bieži braucu ar sabiedrisko transportu dažādos laikos,jo bieži sanāk braukt darba darīšanās un tapēc ar pārliecību varu teikt, ka jaunās māmiņas nepārdomā laiku, kad braukt ar sabiedrisko transportu, bērni bieži ir saģērbti daudz par biezu un telefons tā ir mūsu laika sērga. Mīļās māmiņas, tā nu nemaz nav problēma panākt, lai mazulis neraud, pilnīgi piekrītu lauviņai. Un pavisam godīgi man nav saprotams tas, ka bērns jau 3-4 gados nav nomierināms un atļaujas vēl vairāk bļaut sabiedriskā transportā.
vai jāaudzina un ļoti jāmīl savi bērni.
Tā nav vienīgā vieta, kur piedzīvot līdzīgas situācijas. Ir vēl veikali, kafejnīcas un citas sabiedriskās vietas. Vienkārši ir jāaudzē bieāka āda.
Piekrītu Tavam viedoklim
Piekrītu katram Tavam vārdam
Piekrītu katram Tavam vārdam
Nepiekrītu. Palieku pie sava viedokļa.
Piekrītu katram Tavam vārdam
jā, man arī zīdainis ir saraudājies pilsētas autobusā - es zinu, ka viņam gribējās ēst. ko moralizētāji teiktu, ja es viņu tūliņ liktu pie krūts? 😃 ziniet, neuzdrošinājos, kaut arī pašai man tas šķistu tikai normāli. jautājums retorisks, diskusiju par zīdīšanu sabiedriskā vietā negribu, gribēju tikai ilustrēt, ka, īsi sakot - lai ko mazu bērnu mamma darītu, kādam tas liksies nepareizi.
galamērķis bija tuvu, kavēšanās bija sastrēguma dēļ.
priecājos, ka varu pārsvarā braukt ar savu auto, jo baidos no neiecietīgiem cilvēkiem.
bet ja manam četrgadniekam uznāk raudāšana, ir tā, ka labākais tiešām var būt nedarīt neko. Viņam nestrādā uzmanības novēršana, ja konkrētā sāpe / diskomforts ir liels. mēģinājumi runāt, argumentēt tikai pastiprina brēku. Cenšos tādās situācijās nenonākt, ir gadījies veikalā tukai.
katram tavam vārdam piekrītu.