PUPIŅMAMMA

Mans stāsts - kā ikvienas māmiņas, sākas ar grūtniecības periodu, kad biju pārliecināta par to, ka būs, ka izdosies, kas gan varētu nesanākt! Pateikšu jau laikus - man izdevās! Šis būs pozitīvais pupiņmammītes stāsts. 

Man ir vairākas māsas ar vairākiem bērniem un arī viņu pieredze (ar kādu izņēmumu) ir pozitīva un izdošanās pilna! Jau laikus atvēlēju vietu piena pumpim, iepirku krūškturu ieliktnīšus un biju gatava piena straumēm!

Ne tikai mana puisēna Miķeļa sākums, bet arī mūsu vismīļākās kopīgās nodarbes sākums bija Stradiņu slimnīcas dzemdību zālē. Protams, ka es biju lasījusi, ka mazais pats atradīs pupu un jau dzemdību zālē es būšu soli tuvāk savām piena straumēm. Bet nē! Miķelis vispār nepagaršoja, izbrāķēja! Palātā mēģināju vēl un vēl, bet viņš vienkārši neņēma manu krūti, spiežot nekas nenāca laukā! Gāju pie vecmātes (protams pēc tam, kad bijām pagulējuši un atpūtušies no lielā darba!), viņa mani mierināja, ka mazulis var neēst gandrīz vai pirmo diennakti, viņam ir rezerves no dzīves puncī. Okej! Turpinu mēģināt pierunāt mazo cilvēku, lai pamielojas, viņš turpina mani ignorēt. Nav jau patīkama tā sajūta, tāpēc pēc 12h kopš dzimšanas ņēmu mazo cilvēku un 'braucām' pie bērnu māsām, lai ierāda man kā tas darbiņš darāms! Un ziniet - aizgāja! Izrādās, ka vajag tā saspiest galu un gluži vai uzlikt viņam uz mēles! Un ja stipri, stipri saspiež, tad, izrādās, ka arī pirmpiens tek uz urrā! Nu es biju laimīga. Un laikam Miķelis arī, jo turpmākās 3 dienas pavadīja to vien darot, ka zīžot! Neskatoties uz to, svars nāca klāt lēnām, slimnīcā nācās palikt 4 dienas. Un es zinu, ka šajā brīdī mūsu dzīvē varēja 'ieslīdēt' maisījums. Tipiskākie stāsti kāpēc dzemdību vietā mazajam dod maisījumu ir - "viņš visu laiku gribēja ēst, man laikam nepietika piens", "viņam slikti nāca klāt svars". Abās kulītēs varēja iemest mūsu gadījumu, bet, paldies piena dievietei, ka tā tas nenotika! Atbraucām mājās un sākās miers un piens virs zemes!

Pirmos 3 mēnešus baroju tikai sēdus. Kāpēc? Protams, ka tagad man tas liekas muļķīgi, bet es guļus nemācēju, man likās, ka mana lielā krūts uzkritis manam puisēnam uz deguna, aizspiedīs to ciet un es nepamanīšu, iemigšu .. No otras puses - es iemācījos paralēli tamborēt un nu tas ir kļuvis par manu hobiju! Uzliku puisēnu uz pakaviņa, vienu roku zem galviņas, bet plauksta paliek brīva, pievienoju otru plaukstu un sanāk rokdarbniece! 

Neviena, nu tiešām neviena pasaka nav bez saspringtas kulminācijas daļas! Arī mūsējā ne. Pienāca 2 mēnešu vizīte, svara pieaugums Miķelim +750g - viens saka, ka ir ok, otrs saka, ka vajadzētu vairāk. 3 mēnešu vizīte šīm šaubām pielika punktu - svara pieaugums 360g, skaidrs, ka nepietiekami! Vairāk par šo krīzi vari lasīt šeit. Īstenībā, jo vairāk laiks ir pagājis kopš šīs krīzes, jo vairāk es saprotu, ka rīkojos pareizi un, jā, patiesībā, jūtos kā varone! Es ļoti, ļoti labi redzu, ka no maisījumu pasaules izvairīties ir baigi grūti, jo pie visām problēmām to piedāvā kā pirmo un kurš gan grib tērēt laiku un riskēt ar mazulīša veselību? Es ļoti, ļoti ticu tam, ka galvā, prātā ir baigais spēks! Un ļoti, ļoti rekomendēju nebūt vienai ar problēmu (kas ir pilnīgs jaunums dzīvē, kaut kas tik ļoti nezināms!), bet meklēt palīdzību - zīdīšanas konsultanti, psihologi, mammas, māsas un draudzenes, galvenais - meklēt, dalīties! 

Tālāk krūts barošanas gaitas ritējušas bez šķēršliem un aizķeršanās reizēm. Es tiešām izbaudu cik viegli ir necelties un nesildīt maisījumu, bet izvilkt pupiņu! Es novērtēju tās reizes, kad es jūtos tik tuva ar mazo sirsniņu! Tās reizes, kad mazās actiņas aiz laimes sāk griezties uz riņķa. Ahh, rakstu un liekas, ka  .. krūtīs sariešas piens :)

Nu jau esam noslēguma fāzē, domas vairāk virzās uz to - kā beigt krūts barošanu, lai tas nav psiholoģiski smagi ne man, ne Miķelim, kā atradināt no 30 ēšanas reizēm naktī, kā mēs vispār dzīvosim bez pupiņa!

Jāsaka, ka šiem laimes brīžiem nāk bonusā arī tāda komponente kā memmīgums. Man ir ļoti lielas aizdomas, ka šī spēcīgā saikne caur pieniņu padara krūts bērnus daudz 'piesaistītākus' mammām un otrādi! Tas, protams, ir tāds mans minējums, es neesmu šo jautājumu dziļāk pētījusi!

Vēl pirms nobeiguma gribēju dalīties ar savu pozitīvu piena bankas veidošanas pieredzi! Neatminos vairs kad tas īsti bija, bet noteikti ne ātrāk kā 1 mēnesi pēc dzemdībām, kad sāku rīkoties, lai piepildītu saldētavu ar pieniņu. No zīdīšanas konsultantes saņēmu ieteikumu atslaukt pieniņu pirms došanās prom tajā pašā dienā, bet tomēr man patīk tā drošības sajūta, ka ir! Pāris dienas atslaucu un lēju ārā, jo mākslīgi pacēlu pieprasījumu pēc pieniņa. Kāpēc lēju ārā? Tas vienkārši bija tik nedaudz, ka nebija jēga smērēt traukus :) Pieniņu atslaucu no rītiem, ar laiku naktī divas reizes pēc kārtas devu vienu krūti, tādējādi panākot, ka viena ir kārtīgi pilna un diezgan ātrā laikā spēju piepildīt 180 ml lielo maisiņu. Kur glabāt? Es nopirku gan Avent maisiņus, gan zilus plastmasas trauciņus. Tā kā vīram vienmēr bija jāveic atsaldēšanas darbi (pareizāk esot laicīgi ielikt ledusskapī, lai lēnām atsilst!), viņš vairāk slavēja maisiņus, jo tie ātrāk atsilst, šobrīd es esmu priecīgāka par trauciņiem, jo tajos varu likt biezeņu vai sagriezt gurķīti ērtai līdzņemšanai! Miķelim ir 10 mēneši un saldētavā mētājas 2 vientuļas piena paciņas. Nesen nopirku Aptamil maisījumu 1 porciju, šobrīd tas šķiet ērtāks back up plāniņš kā piens saldētavā! 

Noslēgumā gribu ieteikt grāmatiņu "Zīdīšanas ABC". Tur bija atrodama tiešām daudz un vērtīga informācija, pārlasīju nepieciešamās nodaļas vairākkārt!

Lai veiksmīga pieredze, ko gribas atkārtot!