25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 12
2 mēnešus pēc dzemdībām esmu saņēmusies uzrakstīt par kādu, manuprāt, ļoti aktuālu jautājumu, kas veselības aprūpes jomā ir ļoti svarīgs arī valstiskā līmenī. Gribēju dalīties ar savu pieredzi pēc dzemdībām, kas manī radīja ļoti lielu sašutumu.
Runa ir par krūts barošanu. Mana meita piedzima 2900 gramus smaga. Nākamajā dienā viņai, protams, bija liels svara zudums, bet normas robežās un kā jau jaundzimušajiem tas mēdz būt. Tomēr bērnu ārste, kas mazo apskatīja, teica, ka viņa ir mazā svara bērns un tagad situācija esot ļoti nopietna. Tātad - man bērns ir jāpiebaro ar maisījumu. Daktere teica: "Lai nezaudētu laiku, sāksim jau tagad," un ar varu iespieda viņai mutē 15 mililitrus maisījuma. Pirmā reakcija, protams, bija bailes un viņai noticēju. Sākās sirdsapziņas pārmetumi, ka esmu slikta māte, jo man nav pietiekami daudz piena. Vēlāk zvanīju mammai un arī ģimenes ārstei, situāciju izstāstīju. Viņas bija šokā.
Mana ģimenes ārste vispār ir neizpratnē, ka slimnīcas seko līdzi sistēmai - cik bērnam dienu, tik mililitri reiz 10 piena vienā ēšanas reizē jāizdzer. Pēc šīs sistēmas 10.dienā bērnam jāizdzer 100 mililitri piena. "Bet vai Tu zini cik mazs tas kuņģītis bērnam ir 10.dienā?" jautāja mana ģimenes ārste. Arī mamma atzīmēja, ka pirmajās 3 dienās viņai pirmpiens bija labi ja tējkarotīte barošanas reizē. Bet man kā muļķei lika bērnu nosvērt pirms un pēc barošanas viņa otrajā dzīves dienā, lai pakratītu galvu un pateiktu: "Jā, jums nepietiek piena.
Skaidrs, ka pēc tādas maisījuma devas manam bērnam nebija nekāda motivācija vairs zīst pupu. Esmu pateicīga draugam, kurš man bija līdzās un teica - ja vēlamies, lai bērns attīsta zīšanas refleksu, viņam tas ir jāmācās un jācīnās. Un piena maisījumus izgāzām podā.
Iedomājos, cik daudz meiteņu dzemdību namos ir vienas šādā situācijā un pakļaujas ārstu manipulācijām, pēc tam "noraujot" sev pienu un bērnam neļaujot izcīnīt savu pirmo dzīves māku - zīst. Esmu neizpratnē, kāpēc daktere pēc savas iniciatīvas nenāca skatīties, vai es pareizi turu bērnu pie krūts, bet kā vieglāko izvēlējās sākt piebarošanu. Tāpat nevienu neinteresēja, ka mūsu ģimenes sievietes smagākas nekad nav dzimušas - slimnīcas izpratnē bija pieļaujams tikai viens standarts. Tā vien šķita, ka piena maisītāju ražotāji maksā par to, lai bērnus "uzsēdinātu" uz šīs pārtikas.
Tā kā esmu ļoti pateicīga māsiņām, kas dzemdības pieņēma, un priecīga par personāla attieksmi kopumā, nevēlos minēt slimnīcas nosaukumu. Jāatzīst, ka tas nemaz nebūtu svarīgi, jo līdzīgu pieredzi esmu dzirdējusi no savām draudzenēm par citām slimnīcām.
Jūsu raidījumiem nesekoju līdzi, tāpēc atvainojos, ja šāds jautājums jau pacelts dienaskārtībā. Bet varbūt šāda tēma interesētu gan portālu, gan raidījumu, liekot mammām būt piesardzīgām un nesteigties ar vieglāko ceļu.
P.S. Mans "mazā svara" bērns pirmajā mēnesī pieņēmās svarā par 1200 gramiem :)
Ar cieņu,
Ilze, Annas mamma
Izklausās briesmīgi! Kā tad pirmajā dienā var spriest, vai bērnam ir, vai nav vajadzīgs maisījums? Labi, ka izgāzāt..
Mums slimnīcā bija tas pats. Iedeva maisījumu, jo teica, ka tik lielam bērnam piena nepietiek. Biju domājusi, ka nāksies barot jaukti, bet beigās tomēr 3. dienā piens sāka līt spaiņiem, un tā nu joprojām dzīvojas meitiņa pie pupa!
Protams, ja piens vēl/vispār nav parādījies, tad jā, taču autores gadījumā it kā profilaksei, manuprāt, bija pilnīgi lieki. It kā no piena nevarētu svars labi augt.
Tas, kas mani izbrīna, ir stāsti par "nav krūtsgalu" tāpēc dodam maisījumu.
Ir palīglīdzekļi krūšgalu formēšanai, kas plaīdz ļoti, ļoti labi! Nemaksā bezmērā dārgi un ir pieejami!
Man šķiet, ka vajag izvērtējumu, tikai žēl, ka mammām tas jādara pašām.
Otro bērnu mazliet piebaroju slimnīcā ar maisījumu, man acīmredzami piena bija par maz pirmajās dienās, jo reāli sīks ēda ik pa brīdim un bija dikti neapmeirināts ar dzīvi, pēc maisījuma paēšanas, vismaz stundiņu abi ar mazo varējām mierīgi pagulēt. Bet es to darīju bez stresa, ar pārliecību, ka man piens būs un tas trešajā dzīves dienā bija pietiekamā daudzumā....
Es biju RDzN, nu tur reālas problēmas gadījumā (problēma pielikt pie krūts, nav krūtsgalu) arī visi mudinājumi zīdīt izbeidzas ar maisījuma iebarošanu. To, ka svara kritums ir paliels, bet pieļaujamā robežā, it kā teica gan (robeža 10% no dzimšanas svara). Es jau arī apjukusi un sastresojusies, vajadzēja uzstāt, lai ierāda, kā labāk atslaukt, vismaz pieniņu būtu iebarojuši no pudeles... muļķīgi sanāca, ka krūtīs pilns ar pienu, bet bērns ēd maisījumu.
Zīdīšanas konsultante man vēlāk stāstīja, ka tā viena maisījuma deva nav nemaz tik "nevainīga", jo jaundzimušā zarnu traktā nav nekādas mikrofloras (kas sagremo pārtiku), vajadzīgos gremošanas fermentus uzņem reizē ar mātes pienu, kas paredzēts tieši mazajam... Ja iebaro kaut ko citu, tas var radīt gremošanas problēmas. Mums it kā neradīja, par laimi.
P.S. Svara pieaugumu vispār vajadzētu skaitīt no zemākā svara, nevis piedzimšanas svara. (domāju, ka daudzi tā nedara, jo to zemāko svaru ne vienmēr piefiksē; un te nu atkal varētu novērst nevajadzīgu stresu, ka pirmajā mēnesī uzņemts svarā "tikai", piemēram, 500 g... )